Divu okeānu noslēpums

—   Vai tu vairāk neko neatceries, Pavļik? — klusu jautāja Cojs. — Vairāk nekā no tā, kas notika tai dienā, divdesmit sestajā maijā?

Pavļiks jautājoši pavērās Cojā.

—   Vai bombardēšanu esi aizmirsis? — aizvien vēl tikpat klusu svešādā balsī sacīja Cojs. — Esi aizmirsis, ka tieši divdesmit sestajā maijā kāds bombardēja mūsu «Pioniera» piestātni?

Pavļika seja pietvīka, un viņam nez kādēļ kļuva karsti Tad seja sāka lēni bālēt. Viņš klusēja, nenovērsdams plaši ieplestās acis no Coja.

—   Es … es toreiz biju slims, — viņš beidzot ar pūlēm izdvesa. — Pēc kašalota … Man vēlāk pastāstīja Ma­rats …

—   Tā, redzi, Pavļik, iznāk, ka jāpateicas tev un tavam kašalotam. Jāpateicas par to, ka jūs aizvedāt mūs no šās posta vielas — no šīm ko-or-di-na-tēm, — Cojs sacīja, ar nedzīvu, kokainu smaidu. — Bet, kas attiecas uz Maratu, tad ari viņš man kaut ko pastāstīja.

Viņš piecēlās un stingri un neparasti bargi pavērās Pavļikā, un tas arī neviļus piecēlās.

—   Atceries, Pavļik! — skarbā balsī sacīja Cojs. — At­ceries, par mūsu sarunu tev jāklusē. Nevienam neviena vārda! Tu apsolies to?

Klusēdams Pavļiks pamāja ar galvu.

—   Tu apsolies? — Cojs atkārtoja savu jautājumu.

—   Jā, — tikko dzirdami atbildēja Pavļiks. — Goda vārds.

Cojs gribēja doties uz durvīm, bet negaidot, it kā atminēdamies ko, pavērsās pret Pavļiku:

—   Un vēl atceries, Pavļik: esi modrs! Esi uzmanīgs! Neko nepalaid garām, novēro — uzmanīgi, nemanāmi . .. Ja redzi ko nelāgu, neliecies zinis un tūdaļ pat ziņo man. Vai apsolies?

—   Labi, Coj, — Pavļiks nočukstēja.

II nodaļa MEKLĒJOT IZEJU

Septiņpadsmitā jūlija rītā, trešajā dienā pēc aisbergu savienošanās, auka negaidot norima un iestājās rāms bezvēja laiks. Gaidīt uz aukas palīdzību vairs nevarēja. Ultraskaņas lielgabali bija paguvuši uzirdināt ledus ga­balā šauru joslu tikai deviņus metrus dziļumā abos galos.

Palika vēl desmitiem metru cieta ledus, kas sasala aiz­vien vairāk.

Virs aisberga paceltais infrasarkanais izlūks ziņoja, ka pierimusi un rāmā jūra līdz pašam apvārsnim visnotaļ klāta ledus blāķiem. Jau no rīta kapteinis pavēlēja pār­traukt ultraskaņas lielgabalu darbību, kas šajos apstāk­ļos bija acīm redzot bezmērķīga un tikai veltīgi tērēja elektrisko enerģiju.

Zemūdenē iestājās klusums. Ar to vēl vairāk pieauga nemiera sajūta, kas tagad pildīja visu kuģi.

Stāvoklis šķita bez izejas. Cik ilgi vilksies šis gūsts? Ziema Dienvidu puslodē bija tikko sākusies — šajos pla­tuma grādos tai vajadzēja turēties vēl trīs četrus mēne­šus. Turpretī zemūdenei pēc mēneša un sešām dienām bija jābūt Vladivostokā … Pārlaist še ziemu — tā bija drau­dīga perspektiva kā valstij, tā pašai zemūdenei.

Ļaudis centās noslēpt nemieru, kas sāka viņus pār­ņemt, pēc tam kad cerības uz aukas palīdzību bija * izgaisušas.

Mākslinieks Sidlers, sastapis Maratu gaitenī, viņu ap­turēja. Marats tikko bija stāvējis sardzē akumulatoru ka- binē un gāja uz ēdamzāli, lai kopā ar savu maiņu paēstu brokastis.

— Klausies, Marat, kas tagad būs? — skatīdamies

sānis, māksloti vienaldzīgā balsī vaicāja Sidlers. — Kā mēs tiksim laukā no šā cietuma?

Maratam gribējās ēst, un viņš nebija noskaņots gai­teni pļāpāt.

—    Un tu domā, ka mēs savu ceļojumu esam nobeiguši šajā polarostā? — viņš ironiski vaicāja, cenzdamies paiet Sidleram garām, lai jo ātrāk nokļūtu ēdamzālē, no kurie­nes atskanēja apslāpētu balsu čalas, šķīvju, nažu un dak­šiņu šķindoņa.

Taču Sidlers satvēra Maratu aiz pogas un turēja stingri.

—   Pagaidi, pagaidi brītiņu, Marat! Tu nejokojies. Runā, ka ūdens šai lāsmeni ātri aizsalšot un pat līdz di­benam. Neko teikt, laba osta!

—   Kas tad atļaus ūdenim aizsalt?

—   Bet virs ūdens taču briesmīgs sals! Trīsdesmit pieci grādi! Un apkārt ledus.

Marats labprāt būtu vēl drusciņ pamocījis Sidleru ar saviem jokiem un divdomīgajiem jautājumiem, taču ēst­griba pieauga un neļāva kavēties gandrīz pie pašas ēdam­zāles durvīm.

—    Klausies, Sidler! Saki atklāti: tu no mēness, vai, esi nokritis? Vai tad tu nezini, ka kapteinis tur zemūdenes korpusu nokaitētā stāvoklī? Kā tu domā, kādēļ viņš to dara?

—   Es saprotu — lai sasildītu lāsmenī ūdeni, lai tas nesasaltu. Bet tā taču ir izšķērdība! Korpusa nokaitēšana prasa milzumu elektriskās enerģijas. Vai tādos apstākļos mūsu enerģijas krājumu pietiks ilgam laikam?

—   Jā, — bailigi apstiprināja Marats. — Kas tiesa, tas liesa. Jau dienas desmit, kopš pašas Ugunszemes, neesam nolaiduši dziļumos mūsu trosbaterijas un uzlādējuši aku­mulatorus. Es tev slepeni pateikšu, — klusākā balsī pie­bilda Marats, -— ka akumulatoros elektriskās enerģijas nav palicis vairāk kā divām dienām, ja grib turēt zem­ūdeni tvaika apvalkā.

Garām ejošais Matvejevs apstājās un ieinteresēts klau­sījās.

—   Jā, dārgais biedri, — vēlreiz skumji apstiprināja Marats, — tikai divām dienām!

Vienaldzība Sidlera sejā izzuda vienā acumirklī. Ap­jucis viņš pavērās Maratā un iesaucās:

—   Bet tas taču ir briesmīgi! Kas notiks tālāk? Viss lāsmenis pārvērtīsies ledū, un zemūdene tajā iesals. Bez elektriskās enerģijas mēs esam galīgi pazuduši!