Divu okeānu noslēpums

Kad Skvorešņa atgriezās zemūdenē un ieradās cen­trālajā postenī, viņš atrada tur ne vien kapteini un ve­cāko leitnantu, bet arī Selavinu un zoologu. Visu sejas bija ārkārtīgi norūpējušās.

—   Situācijā ir ne visai patīkama, — lēni staigādams pa kajiti, runāja kapteinis. — Iespējams, ka ledus kalns šādā stāvoklī paliks ilgu laiku. Sals cieši sakals kopā abas puses; ja pieturēsies ceļa vējš, tas kā ārkārtīgi spē­cīga prese vēl vairāk nostiprinās sala darbu.

—   Bet vējš var mainīties, — iebilda zoologs, — un ledus kalnus atkal izšķirt. To vājā vieta — iekšējais lās­menis — taču paliek.

—   Uz vēja maiņu ir tikai vājas cerības, — Šelavins iebilda. — Neaizmirstiet, ka mēs atrodamies nemitīgu rietumu vēju joslā, kas šajos platuma grādos pāri Pasau­les okeana klajajiem plašumiem apjož visu zemeslodi. Un tieši šie rietumu vēji arī rada šeit rietumu dreifējošās straumes lielo, nepārtraukto loku.

—  Jā . .. — domīgi noteica kapteinis. — Tas vēl ne­kas, ka esam še ieslēgti kā slazdā, — mēs turklāt esam notiesāti uz pilnīgu bezdarbību, kamēr vējš un straume mūs nesīs uz .austrumiem, uz Atlantijas okeana dienvidu daļu."

—   Es domāju, ja šo ledus kalnu pāršķēla auka, — sacīja vecākais leitnants, — tad tā pati auka, kas jopro­jām vēl plosās, to var atkal izšķirt.

—   Protams, nav izslēgta arī tāda iespēja, — kaptei­nis piekrita. — Bet kad tas būs? Cik ilgi mums būs jā­gaida? Turklāt zemūdenes brauciens tuvojas beigām, bet zinātnisko darbu plāns Klusajā okeānā diezgan ievēro­jams. Mēs nevaram, mēs nedrīkstam neražīgi zaudēt laiku. Mums dārga katra diena.

—  Jo vairāk tāpēc, — ierunājās Šelavins, — ka pa- sivā gaidīšana uz aukas palīdzību var beigties pavisam citādi, nekā mums gribētos: auka var aizdzīt ledus kalnu pie nekustīga ledus lauka, un tur tas piesals uz ilgu laiku … Var arī gadīties, ka ceļā mēs uzskrienam uz sēkļa, un arī uz ilgu laiku. Nē, kapteinim taisnība: gaidīt nevar!

—   Ko tad lai dara? — jautāja vecākais leitnants.

Brīdi klusējis, kapteinis sacīja:

—   Pagaidām, Aleksandr Leonidovič, paceliet infra­sarkano izlūku virs ledus kalna un noskaidrojiet visu, kas vajadzīgs, lai iegūtu skaidru priekšstatu par apkārtējiem apstākļiem. Pēc divi stundām es sasaukšu visa koman­dējošā sastāva apspriedi, un tad pieņemsim galīgu lēmumu.

Apspriedē vecākais leitnants ziņoja, ka ledus kalna garums esot četrsimt septiņdesmit pieci metri, virzienā 110 rietumiem uz austrumiem, bet platums tai vietā, kur at­rodas zemūdene, — trīssimt sešdesmit astoņi metri no

dienvidiem v','-> ziemeļiem. Ledus nosprosts, kas atdala iekšējo lāsmeni no atklātās jūras, ziemeļos esot deviņdes­mit divi metri un dienvidos septiņdesmit seši metri plats. Odens temperatūra lāsmenī atrodoties uz sasalšanas ro­bežas: viens un astoņas desmitdaļas grada zem nulles. Varot sagaidīt, ka lāsmeni drīz pārklās ledus. Arējā gaisa temperatūra — trīsdesmit divi grādi zem nulles. Sprie­žot pēc viļņu augstuma un garuma, atklātajā jūrā no rie­tumiem nākot desmit ballu stipra vētra; ledus kalns esot stiprs, tā abas daļas jau piesalušas viena pie otras.

Apspriede bija ļoti dzīva. Galu galā tika pieņemts lē­mums: trīs dienas nogaidīt vētras iedarbības rezultātus, zemūdenes korpusu turēt «tvaikā», sasildot lāsmenī ūdeni, lai tas neaizsaltu un pēc iespējas liktu vājināta ledus ga­balu sasalšana; turklāt, pēc vecākā akustika Cižova iero­sinājuma, ar pilnu jaudu laist darbā abus ultraskaņas lielgabalus — pakaļgalā un priekšgalā, apstarojot abu kalnu savienošanās līniju, irdinot šajās vietās ledu un mazinot tā pretestību vētrai.

Sākās ilgas, nogurdinošas bezdarbības, uztraukuma un gaidu pilnas stundas. Auka trakoja joprojām, ne vien nepierima, bet vēl pieņēmās spēkā. Pa okeana virsu vēlās milzīgi viļņi, kas brīžam sasniedza divpadsmit metru aug­stumu un kā milzīgi tarani triecās pret aisbergu. Viļņu pērkonīgie grāvieni, apdullinošie dārdi un rūkoņa bija skaidri sadzirdami pat lāsmenī zem ūdens.

Ultraskaņas lielgabali darbojās ar pilnu jaudu un aizvien dziļāk sairdināja abu aisberga daļu savienojuma līniju.

Motoru nemitīgā, džinkstošā dunoņa neļāva zemūdenē ne gulēt, ne domāt.

* * *

Cojs pirmo nakti ledus gūstā pavadīja bezmiegā un jau no rīta iegāja laboratorijā, mocīdamies ar galvas sā­pēm. Darbs neveicās.

Jau divas dienas viņu nemitīgi nomāca kaut kas ne­saprotams, kāds neapzināts nemiers. Tas sākās kopš Skvorešņas godināšanas vakara. It kā nekas nebūtu, bet

tad atkal Coja priekšā uzliesmo melno, dziļi iekritušo acu ļaunais skatiens, zēna izbailes un bālā seja …

«Kādas muļķības!» viņš domāja, pieskrūvēdams mik­roskopam regulatoru. «Cik ļauna atmiņa! Somas dēļ … Gluži kā pēc Skvorešņas parunas: «Vīrs kā miets, prāts kā siets!» Soma! Piedūrās viņa somai!… Kāda ne­cieņa! … Kāds aizvainojums! …»

Cojs papurināja galvu. Pat domāt par to kauns — kauns par pieaugušu nopietnu cilvēku.

«Taču vai runa ir tikai par somu? Bet kastīte? .. . Viņš to izrāva Pavļikam no rokām. Izrāva ar dusmām un naidu …»

Ar plaši ieplestām, nekustīgām acīm Cojs raudzījās tālumā.