Divu okeānu noslēpums

—     ā, jā, jā! — joprojām dimdināja Skvorešņa. — Kad jutu, ka mani spēki izsīkst, es kā pa miglu pēk­šņi ienudzīju, ka Pavļiks ar skaļu «urā» saucienu me­tas pie klints un uzgulst tai no visa spēka. Tad arī manī uzliesmoja jauna dzirksts. Un klints aizlidoja. Tas bija pēdējaip, ko es atceros.

—   Urā! Bravo, Pavļik! Bravo, puisīt! Uzurāt viņu! Uzurāt! Urā!

Sarkanajā stūrītī notika kas neiedomājams. Ļaudis kliedza,! aplaudēja, meta līdz griestiem aiz bailēm un sa­jūsmas spiedzošo Pavļiku. Orķestris visā spēkā grāva vaļā tušu.

—   Varens puika, — ar sirsnīgu smaidu sacīja komi­sārs Sj^mins Cojam, kas stāvēja pie durvīm viņam blakus.

Cojs klusu pamāja ar galvu, bažīgi vērodams, kā pie­tvīkušais Pavļiks uzlido gaisā.

Pēkšņi Cojs pamanīja, ka prieks zēna sejā izgaisa, acīs pavīdēja patiesas, neviltotas bailes un seja nobāla. Savāds, neizskaidrojams satraukums pārņēma Coja sirdi, un, uztvēris Pavļika skatienu, viņš aši pameta acis pa labi, kaktā.

Tur stāvēja Gorelovs. Cojs neapzinīgi saspieda komi­sārā roku un aši palūkojās viņā. Viegli sarauktām uz­acīm komisārs cieši vēroja Gorelovu. Tas, sarunādamies ar galveno akustiķi Cižovu, uz mirkli novērsās no sarunu biedra un pāri apkārtstāvošo galvām meta tumšu, naida un dusmu uguns pilnu skatienu uz Pavļiku, kas tobrīd uzlidoja augstu pie griestiem. So skatienu kā Cojs, tā komisārs paguva uztvert vienā brīdī.

Pavļika jautrie spiedzieni aprima. Nobālējis viņš rai­sījās vaļā no laipnajām rokām un skavām.

—   Kas tad nu, galva noreiba? Vai šūpošana bija par stipru? — smiedamies un skrullēdams garo ūsu, vaicāja Skvorešņa.

—   Kā lai viņš būtu pie tās pieradis, kad ari pats «Pio­nieris», šķiet, nekad nav izbaudījis pamatīgu šūpošanu, — sacīja Marats, noglaudīdams Pavļika galvu.

—   Te šai mierīgaja šūpulī pat īsts jūras vilks var sa­skābt, — Maratu atbalstīja Matvejevs.

Cojs izspraucās caur pūli, kas bija ielencis Pavļiku, un, apņēmis viņu ap pleciem, aizveda kajites attālākajā kaktā uz plato, mīksto atzveltņa krēslu.

Viņi atsēdās krēslā, cieši piespiedušies viens otram; turpat tuvumā apsēdās komisārs.

Tikmēr "sākās dejas. Skvorešņa negaidīti viegli un graciozi dejoja valsi ar Matvejevu, kas izpildīja dāmas lomu. Vispār Skvorešņa nespēja no «dāmām» atkauties: visi viņam uzplijās.

Cojs noliecies pie zēna, klusi un maigi vaicāja:

—   Kas, mīļais, ar tevi notika? No kā tu pēkšņi tā sa­bijies?

Pavļiks vēl ciešāk piespiedās Cojam un aizvēra acis.

—   Tāpat vien … — viņš tikko sadzirdami atbildēja.

— Nekas.

Tad sapurinājies plaši atvēra acis, kas pēkšņi uzlies­moja dusmās un sašutumā. Viņa vaigi pietvīka, dūres sažņaudzās.

—   Viņš ir ļauns. .. ļauns, nelabs cilvēks! — Pav­ļiks sacīja aprautā balsī. — Viņš līdz šim laikam nevar man piedot. Tādi nieki! Es taču toreiz tūlīt atvainojos. Es taču netīšām . . .

Lūpas Pavļikam sāka drebēt un, aizvēris acis, viņš atkal apklusa.

—   Kas? — jautāja Cojs, kuru mirklī pārņēma zēna aizvainojums un sašutums.

Pavļiks klusēja.

—  Vai Fjodors Michailovičs? — atkal klusu un ne­atlaidīgi jautāja Cojs.

Pavļiks pamāja ar galvu.

—   Ko tad viņš tev nav piedevis? Kā tu domā, kāpēc viņš uz tevi dusmojas?

—   Nu, tīrie nieki. .. Saproti, nieki! — Pavļiks atkal uztraucās, raudzīdamies Cojā kvēlošām acīm. — Par somu. Atceries, izejkamerā mēs ar Maratu sastrīdējāmies jūras eža dēļ, un es iegāzu viņam ar somu pa ķiveri. Bet tā bija Fjodora Michailoviča soma. Nu, es taču to izda­rīju netīšām! Bez nolūka!

—   Vai Fjodors Michailovičs tevi sarāja?

—   Ne… Viņš tikai uz mani tik nikni paskatījas, ka es pat nobijos. Viņš toreiz izrāva man no rokām savas rakstāmmašīnas kastīti un tā paskatījās, it kā būtu ga­tavs mani nogalināt. Tāpat kā tagad . ..

Komisārs strauji pārmeta vienu kāju pār otru.

—   Kādu kastīti? — viņš jautāja.

— Es taču sacīju — no savas rakstāmmašīnas. Rak­stāmmašīnas rezerves dalām, — vienaldzīgi atbildēja Pavļiks un, it kā nomierinājies, pēc tam kad izteicis savu sašutumu, ar pieaugošu interesi vēroja valsējošo komisko pāri — Skvorešņu un Maratu.

Marats ērmojās, ālējās, tīšām jauca un sagrozīja de­jas soļus, mina partnerim uz kājām. Skvorešņa beidzot saskaitās, pacēla viņu kā kaķēnu un tālāk valsēja viens, turēdams savu «dāmu» augstu gaisā. Marats jocīgi kūļāja kājas, velti cenzdamies izrauties no partnera dzel­žainajām skavām, un beidzot sāka saukt palīgā . . .

Pavļiks neizturēja, pilnā kaklā smiedamies, pietrūkās augšā un metās pie Skvorešņas.

—   Laidiet vaļā to ērmu, Andrej Vasiļjevič! — viņš sauca, skaņi smiedamies. — Dejosim mēs abi! Es dejošu, kā nākas! Pioniera goda vārds!

—   Nāc vien, puikiņ! — milzis viņu priecīgi saņēma. — Nu, vai jau atžirgi?

Skvorešņa nolika Maratu uz grīdas, uzblieza tam pa sēžamvietu, kālab tas, visiem smejoties, kā lode aizsprāga līdz durvīm, tomēr apmierināts, ka beidzot izrāvies no drauga spīlēm.

Orķestris sāka spēlēt polku, un Pavļiks kā draisks kaz­lēns ņēmās lēkāt ap savu partneri.

Cojs palika krēslā viens, iegrimis dziļās domās, ne­dzirdēdams ne muziķu, ne vispārējo jautrību. Arī komi­sārs klusēja.