Divu okeānu noslēpums

—   Šeit tie izskatās pavisam citādi… — piebilda Pavļiks. — Kad mēs uz «Diogena» sastapāmies ar ais­bergu, es paguvu to aplūkot. Tas bija daudz augstāks par «Diogenu» un viss laistījās. It kā vienos rotā­jumos …

—   Nav brīnums, — atsaucās Šelavins. — Toreiz tu redzēji augšējo, virsējo daļu, bet tagad mūsu priekšā ais­bergu zemūdens daļas. Virsējo daļu irdina saules stari, silti vēji, lietus, toties zemūdens daļa saglabājas labāk, uz to iedarbojas vienīgi siltās straumes, kas tos apskalo. Zemūdens daļa ir daudz lielāka par virsējo daļu. Piecas sešas, bet dažreiz arī septiņas reizes lielāka .. . Rau, paš­laik «Pionieris» noliecās un ienira dziļāk, lai apietu vienu tādu aisberga zemūdens daļu. Bet «Pionieris» taču peld trīssimt metru dziļumā! Tātad šis aisbergs ar savu apakš­daļu iegrimis ūdenī vairāk nekā par trīssimt metriem. Un tā virsējā daļa tātad paceļas virs okeana līmeņa vai­rāk nekā piecdesmit metrus. Tātad aisberga kopējais

augstums, jādomā, līdzinās četrsimt metriem. Lūk, kāds augstums! Bet vai jūs zināt, atļaujiet, jaunais cilvēk, jums jautāt, ka gadās aisbergi seši septiņi simti metru augstumā?

—   Ai, ai, ai! — Pavļiks brīnījās. — Septiņsimt metru! Vai tiešām jūra tādā dziļumā aizsalst?

Okeanografs izbrīnā pat nokrekšķinājās un nolaida acis no ekrana. Tad nīgri paraustīja plecus un atkal pa­cēla acis uz jumolu.

—    Kā var iedomāties tādas muļķības, — atļaujiet jums jautāt? Ka jūra aizsaltu septiņsimt metru dziļumā?! Visbargākajās ziemās jūru klāj ledus, kas uz pavasara pusi sasniedz ne vairāk kā trīs vai četru metru biezumu. Turklāt jūras ledus kūstot dod iesālu ūdeni, bet aisbergi sastāv no saldūdens ledus. Skaidrs, ka tie neveidojas no jūras ūdens, bet no saldūdens. Un tāds ūdens atrodas ti­kai uz zemes. Tātad arī aisbergi izveidojas uz zemes …

—    Kāpēc tad … kāpēc tad tie ir šeit? — Pavļiks brī­nījās. — Kā tie nonāk jūrā?

—   Vai jūs esat jel kaut ko dzirdējis par šjūdoņiem, atļaujiet jums jautāt? — iekarsis izsaucās okeanografs, kuru acīm redzot uztrauca, pēc viņa domām, pārāk naivie, «analfabetiskie» Pavļika jautājumi. — Ko jums tur māca, tajās jūsu ģimnāzijās un koledžās?

—   Jā, es zinu .. . mazliet… — bikli iebilda Pavļiks. — Šļūdoņi — tās ir tādas ledus plūsmas augstos kalnos, kur ļoti auksts. Tās slīd zemāk, kur ir siltāks … Nu, tur kūst un dod sākumu strautiem un upēm.

—   Ledus plūsmas … hm .. . ledus plūsmas … — okeanografs pukojās. — Nu labi, lai būtu plūsmas! Tomēr ziemeļu un dienvidu polarajos apgabalos ledus klāj ne vien augstu kalnu virsotnes, bet oilnīgi visu zemi. To tā arī sauc par «kontinenta ledu». Gandrīz visu Grenlandi, lielāko salu pasaulē, ar divi miljoni simt tūkstoš kvadrāt­kilometru lielu platību, izņemot tikai šauru piekrastes joslu, klāj kontinenta ledus. Gadu pēc gada, gadsimtu pēc gadsimta uz salas sakrājās sniegs, kas pamazām, zem paša spiediena, pārvērtās ledū. Šis ledus cēlās aiz*-" vien augstāk un augstāk, un tagad Grenlandi klāj ledus vairogs divu kilometru biezumā, bet dažās vietās pat vai­rāk! Apmēram to pašu var novērot ari dienvidu polarajā

Antarktidas kontinentā. No šiem kontinentu ledājiem at­dalās ledus mēles, kas nolaižas līdz jūrai, sākumā slīd pa tās dibenu un beidzot, kad nonāk līdz dziļākām vietām, uzpeld virspusē. Vējš un viļņi tās iedragā, iedarbojas ari paša ledus smagums, un pienāk brīdis, kad no šļūdoņa mēles beidzot atlūst gabals ledus kalna veidā un aizpeld jūrā. Ja mēs tuvosimies kontinenta krastam, mums var­būt izdosies šo parādību novērot… Aleksandr Leonido- vič, cik tālu mēs dosimies uz dienvidiem?

—   Kā pavēlēs kapteinis, — sekoja nenoteikta atbilde.

Šai brīdī durvis atvērās, un kabinē ienāca kapteinis.

Klusēdams viņš ar galvas mājienu sasveicinājās ar vi­siem, aši iegāja radiokabinē un aizslēdza aiz sevis durvis.

—  Vai radiogramas no Politiskās pārvaldes vēl nav? — viņš uzdeva Pļetņevam savu pēdējās dienās pa­rasto jautājumu.

—   Ir, biedri komandier. Tikko saņēmu, — sacīja Pļet- ņevs, pasniegdams kapteinim visnotaļ ar skaitļu rindām pārklātu lapiņu.

—   Beidzot… — pusbalsī nočukstēja kapteinis, sa­locīja lapiņu četrkārtīgi, noglabāja to iekšējā kabatā un iznāca no radiokabines centralajā postenī. Tur, piegājis pie zoologa, viņš vaicāja:

—   Tātad rīt pulksten astoņos jūsu pirmā stacija ša­jos ūdeņos?

—   Jā, kaptein.

—   Cik cilvēku?

—  Es, Ivans Stepanovičs, Sidlers, Cojs un Pavļiks … Pavisam pieci cilvēki.

—   Labi… Aleksandr Leonidovič, — kapteinis grie­zās pie vecākā leitnanta. — Vai rīt no rīta jūsu dežūra?

—   Tieši tā, biedri komandier!

—   Izlaidiet grupu piecu cilvēku sastāvā, ko uzskaitīja Arsens Davidovičs. Kreisējiet ap šo vietu apmēram piec­desmit kilometru rādiusā … Vairāk nevienu neizlaist!

—   Klausos, biedri komandier!

Kapteinis pagriezās un izgāja gaitenī. Uz mirkli pa­vērtajās durvīs iesitās apslāpētas, trakā tempā spēlētas lezginkas skaņas.