Divu okeānu noslēpums

Pēkšņi briesmīgs neprātīgu dusmu un izaicinājuma pilns kliedziens satricināja grotas sienas un apdullināja šausmās sastingušo Pavļiku.

Viss Skvorešņas milža stāvs piepeši piepildījās ar trīs­kārtīgu spēku un dzīvību. Pārcilvēciskā piepūlē saspringa milzīgās, saliektās kājas, augšup saslējās krūts, un li­kās — sienā iegrima platie metala pleci.

—  Ā-ā-ā! — caur atvieztiem zobiem rēca gigants. — No-lā-dē-tā! … A-ā-ā! .. .

Kolonām līdzīgās kājas drebēja aizvien lielākā 'sprie­gumā. It kā no nezināma, neizsīkstoša avota milža mie­sās pieplūda aizvien jauni un jauni spēki, kam, liekas, ne­bija gala. Un līdz ar to aizvien augstāk un augstāk dim­dēja viņa balss.

Pie sienas piespiedies, Pavļiks neticēja savām acīm: viņam šķita, ka klints salīgojās un sāka kustēties! Viņa ķiverē, džinkstot un jaucoties cita ar citu, atskanēja iz­biedētās draugu balsis.

—   Pavļik! Kas noticis? . . . Kas ir? Kāpēc tā kliedz Skvorešņa? Pavļik! Pavļik! .. . Atbildi taču! . ..

Pavļiks neko nedzirdeja, nevienam neatbildeja: viņš nevarēja atjēgties.

Klints padevās. Tā līgojās. Zem Skvorešņas kolosālā spiediena tā sāka svērties. Vēl! Vēl drusciņ! …

Un, pēkšņi pietrūcies, Pavļiks metās pie klints, un viņa spalgais sauciens sajaucās ar Skvorešņas pērkonīgo klie­dzienu:

—   Urā-ā-ā! Vēl! .. . Vēl mazliet! .. .

Ar visiem saviem niecīgajiem spēkiem zēns atspiedās pret klinti līdzās milža varenajām kājām. Un it kā tieši šā pēdējā grama būtu trūcis Skvorešņam pilnīgai uzvarai! Klints sadrebēja un nogāzās ārpusē, uz slīpā dibena. Iz­eja bija brīva!

Skvorešņas kājas bezspēcīgi saļima, viņa pērkonīgā

balss apklusa, acis aizvērās, un, milzīgs, iekalts metālā, viņš bez dzīvības izstiepās uz grotas smilšainā dibena.

Cauri smilšu mākonim, kas pacēlās no dibena, aiz ne­pacietības un sajūsmas drebēdams, Pav|iks uzlēca uz no­gāztās klints un izskrēja laukā. Viņa skaņā balss aiztrau- cās tālumā:

— Šurp! Šurp! Skvorešņa nogāza klinti! Ātrāk pa­līgā! Viņš mirst! Ātrāk! Es peilēju ar ultraskaņu! Klau­sieties! Klausieties! Pēc dziļummēra — septiņdesmit divi metri no ūdens virsas!

Viņš grozīja pistoles stobru, un uz visām pusēm aiz- traucās nedzirdami vēstneši — uzvaras un bēdu sūtņi.

Pavļiks nebūtu varējis pateikt, cik ilgs laiks bija pa­gājis šajās drudžainajās gaidās — minūte vai stunda, kad no zemūdens tumsas pēkšņi atskanēja Marata priecīgais sauciens;

—   Uztvēru, uztvēru! Turi staru, Pavļik! Turi! Peldu tieši uz nord-ost! Šurp pie manis! Pie manis, biedri!

Un no visām pusēm — no ziemeļiem, no rietumiem, no dienvidiem — atlidoja priecīgi saucieni, jūsmigi klie­dzieni:

—   Peldu tev pakaļ, Marat! — atskanēja Coja balss.

—   Tūdaļ būsim pie tevis, bičo! … — kliedza zoologs.

—   Turies, Pavļik! Turies, puisīt! — runāja komisārs Sjomins. — Šurpu, šurpu, Matvejev! Esmu šeit!

It kā no tumšām debesīm notrūkušu zvaigžņu spiets no visām pusēm uz Pavļiku traucās laternu uguntiņas. Pavļiks nolaida notirpušo roku ar pistoli un vienīgi gro­zīja ķiveri ar laternu uz visiem rumbiem kā bāku, aicinot pie sevis draugu uguntiņas. Uguntiņas pieauga, vairojās un pēkšņi trakā rotaļā savērpās ap Pavļiku, apžilbinot viņu, piepildot visu apkārtējo tumsu.

Zvaigžņu spiets uzbrāzās līdzīgi viesulim. Vienā mirklī desmitām roku uztvēra Skvorešņas un Pavļika gurdenos augumus, un pēc mirkļa nodaļa joņoja atklātā okeānā uz zemūdeni «Pionieris», kas bija sastingusi gaidās divsimt metru dziļumā.

XIII nodaļa pieticīgie norēķini

Vecākais leitnants Bogrovs nospieda pogu uz vadības centrālās pults un pagrieza nelielu stūri ar bultu dažas ie­daļas pa labi.

«Pionieris» paslēja augšup priekšgalu un pa slīpni traucās uz priekšu, ātri uzņemdams augstumu. Trīssimt metru dziļumā tas izlīdzinājās un turpināja ceļu uz dien­vidiem.

—   Vai ir labi, Ivan Stepanovič? — vecākais leitnants vaicāja Šelavinam.

—   Lieliski! Absolūti viss redzams! — aizsmakuša te­norā apmierināts atbildēja okeanografs, nenolaižot no ekrana jumola tuvredzīgās, piemiegtās acis. Pār jumolu lēni pārslīdēja milzīgi, tumši blāķi. Daži no tiem aizņēma lielus laukumus okeana virspusē, citi, mazāki, bija dziļi iegrimuši ūdenī. Brižam likās, ka tie teju, teju skārs zem­ūdenes kupraino muguru, taču «Pionieris» mierīgi un droši paslīdēja zem tiem, tikai paretam noliecot priekš­galu un pēc tam ieņemot atkal noteikto trīssimt metru dziļumu.

Atmetis atpakaļ galvu, okeanografs jautāja:

—  Tieši uz kāda platuma grada mēs atrodamies, Alek­sandr Leonidovič?

—   Piecdesmit astoņi grādi četrdesmit minūtes dien­vidu platuma, astoņdesmit grādi rietumu garuma pēc Grinviča, — atbildēja vecākais leitnants.

—   Kāds milzums aisbergu!

—   Šeit jau iestājusies ziema, Ivan Stepanovič.

—  Jā, protams… Taču ziemas sākumam aisbergu tomēr pārāk daudz. Ir tikai desmitais jūlijs.

Iestājās klusums. Pēc brītiņa to pārtrauca zoologa un Pavļika ierašanās.

—   Lūdzu, Arsen Davidovič!

—  Ahā! Ledi! Tas ir interesanti! — uzmetis acis ek- ranam, zoologs iesaucās.