Divu okeānu noslēpums

Sastopot ūdensaugu smalci, viņi tai izlauzās cauri, nolaiduši uz skrūvēm aizsargrežģus. Pēc stundas viņu priekšā parādījās nepārtraukta granita siena, kuras robe­žas tiklab uz augšu, kā ari uz ziemeļiem un dienvidiem nozuda zemūdens miglājā. Sienu vagoja dziļu fjordu un līču rievas, milzīgs daudzums lielu un mazu alu, grotu, klintsragu, ciļņu, nobrukušu klinšu un akmens bluķu blīva. Visu sedza ūdensaugi, kas stiepās augšup uz jūras virsu vai klājās pār dibenu: pār milzīgām klintīm un klintsbluķiem, pār lieliem un maziem akmeņiem.

Pavļiks un Skvorešņa nolaidās dibenā. Viņiem apkart šaudījās dažādas zivis, pavīdēja ronis, izbailēs mezdgmies sānis: jūras ūdrs ar lielu zivi asajos zobos strauji uzšāvās augšup. Dibenā pa ūdensaugu klāju rāpoja milzums da­žādu adataiņu, krabju un posmkāju.

— Izmest enkuru! Esam atbraukuši, biedri priekš­niek, — Skvorešņa uzsauca.

Valdzinošo medību aizrauti, viņi ilgi klejoja pa okeana dibenu «Piena Ceļa» chaosā, uzrāpās sēkļos, klinšu bla-

ķos, ielūkojās baisajā, noslēpumu pilnajā zemūdens alu un grotu tumsā.

Beidzot zēns atzinās, ka ir noguris un izsalcis.

—   Ņemsim iekodīsim un atpūtīsimies, Andrej Vasil- jevič, — viņš ierosināja. — Šodien mēs pusdienās uz zem­ūdeni neatgriezīsimies, — Arsens Davidovičs kapteini brīdināja.

—   Zinu, — Skvorešņa apstiprināja. — Nu, lai notiek! Malks karsta kakao nebūs par ļaunu.

Pavļiks nejauši pacēla acis uz augšu. Augstu virs gal­vas, kur laternas staru kūlis vairs tikko sniedzās, aizšā­vās gara ēna, atplaiksnīdamās blāvi zilā metala spīdumā.

—   Kas tas varēja būt? — balsī jautāja sev Pavļiks. — Laikam ronis. Tikai pārāk tievs… Zēl, nesaskatīju.

—   Ieraudzīsi citreiz, — vienaldzīgi piebilda Skvo­rešņa. — Ja uzkož, tad uzkož! Man radusies ēstgriba. Kur te lai atsēstas? — viņš palūkojās apkārt.

—   Ieiesim, rau, tajā alā, Andrej Vasiļjevič, — Pav­ļiks sacīja, norādīdams uz netālu melnojošo ieeju. — Ap­skatīsim to un tur ari iekodīsim un atpūtīsimies.

—   Lai notiek, jūsu labdzimtība!

Virs alas ieejas gluži kā cepures nags bija pārkārusies neliela velve, un pār to pacēlās vairākas milzīgas klintis, biezi apaugušas ūdenszālēm. Skvorešņa ar Pavļiku iegāja alā un, turēdami gatavībā ultraskaņas pistoles, piesar­dzīgi un rūpīgi apskatīja tās dibenu un sienas. Ala izrā­dījās pavisam neliela grota, ne vairāk kā divus metrus dziļa. Divas laternas to spilgti apgaismoja. Grota bija tukša: pa dibenu un sienām rāpoja jūras zvaigznes, eži, holoturijas. Zemē gulēja daži nelieli akmeņi.

—   Nekā te nav! — piekārdams pistoli pie jostas, sa­cīja Skvorešņa. — Bet atpūsties, iestrēbt kakao te nebūs slikti. Sēdies, puis, iekārtojies!

Viņi noņēma somas un atsēdās blakus tieši uz smilšai­nās zemes, ar muguru atspiezdamies pret grotas diben- sienu. Bija ērti kā teatrS ložā. Viņi atvēra patronsomas, nospieda termosu pogas un ar baudu iedzēra dažus malkus.

—   Jaukil — apmierināts noducināja Skvorešņa.

Pavļiks gribēja ko atbildēt, bet nepaguva. Dobja, dār­doša dunoņa negaidot satricināja grotas sienas. Ieejas

priekšā smilšu mākonī pavīdēja milzīga, tumša masa un ne tālāk par pusmetru no Skvorešņas izstieptajām kājām atsitās pret dibenu.

Ar vienu lēcienu Skvorešņa bija augšā un metās uz Izeju.

Pirmajā acumirklī Skvorešņa, galīgi apjucis, nezinā­dams, ko darīt, stāvēja augstās, mēmās granita sienas priekšā, kura cieši noslēdza grotu. Tad, iekliegdamies «Mēs esam ieslēgti!», triecās ar plecu pret sienu. Metalam dobji nošķindot, viņš kā gumijas bumba atsprāga atpakaļ. Skvorešņa stāvēja, lūkodamies apkārt, it kā mek­lēdams kaut ko. Visapkārt slējās stāvās sienas — mēmas, mierīgas, vienaldzīgas. Pavļiks sēdēja klusēdams tai pašā stāvoklī, kādā viņu bija pārsteigusi katastrofa, sastindzis, bāls. Viņa lūpas kaut ko nesakarīgi čukstēja, bet Skvo­rešņa tagad nedomāja par viņu.

Nomierinājies Skvorešņa sāka uzmanīgi aplūkot tik negaidīti radušos šķērsli.

—   Tā ir klints, — viņš balsī sprieda, — tā klints, kas pārkārās kā cepures nags pār ieeju. Kā tā nogāzās? Kā­pēc? Tā stāvēja stipri. Es to paguvu ievērot.

Pie šiem vārdiem, Pavļiks sakustējās, mēģināja kaut ko sacīt, bet nespēja: viņš bija kā valodu zaudējis.

Skvorešņa uz brītiņu apklusa, joprojām aptaustīdams klinti ar roku. Tad viņš atkal sāka murmināt:

—   Ne spraugas, ne gaismas stariņa … Palūk, taisni kā uz pasūtījuma. Kā ola ligzdā.

Skvorešņa atkal apklusa, tad atbalstījās ar plecu pret klinti un lēni, aizvien stiprāk un stiprāk sāka spiest. Viņa seja kļuva sarkana, dzīslas uz pieres pietūka, kolonveidī- gās kājas iegrima aizvien dziļāk smiltīs. Likās, šis milzu spēks var kalnus gāzt. Taču klints stāvēja nekustigi. Pēkšņi Skvorešņas seja kļuva zila, un, smagi elsodams, viņš lēni noslīga pie klints pakājes.

Iekliegdamies Pavļiks metās pie viņa:

—   Andrej Vasiļjevič! Andrej Vasiļjevič, atjēdzieties! Andrej Vasiļjevič, mums jādara citādi .. . Iedzeriet malku kakao. Caurule ir jums pie mutes. Vajag citādi… citādi.. .