Divu okeānu noslēpums

—   Visām šāsdienas pamācībām, Pavļik, — viņš sacīja ar neatdarināmu humoru, — pievieno vēl vienu: nedrīkst kā vērsis mesties pa kaklu pa galvu, nepadomājot par līdzsvara saglabāšanu …

Zoologs skaļi iesmējās, un viņam tūlīt pievienojās Pavļiks, bet acumirkli vēlāk arī pats Skvorešņa.

—    Cik graciozu salto mortale jūs nupat izdarījāt, mī­ļais Skvorešņa! — aiz smiekliem aizraudamies, sacīja zoologs. — Jūsu kājiņas .. . O-ho-ho! … Jūsu daiļās kā­jiņas apskaustu jebkura baletdejotāja .. . Vai, nevaru! .. . Ho-ho-ho!

Viņš satvēra savus metala sānus, joprojām smieda­mies un nespēdams mitēties. Vispār kopš nozīmīgās sa­runas ar kapteini, it kā sarunā nomazgāts un atsvaidzi­nāts, zoologs bija lieliskā garastāvoklī un visas desmit dienas pie Ugunszemes, sākot ar Nasavas līci, strādāja ar agrāko aizrautību.

Pēc divdesmit minūtēm tādā pašā kārtībā ar Skvo- rešņu priekšgalā visi trīs izspraucās no milzu makrocistu biezokņa un iegāja piekrastes mierīgajā joslā. Arī še gultne bija nelīdzena, klāta zemūdens akmens bluķiem, klintīm; virs ūdens pacēlās neskaitāmas niecīgas granita, bazalta, slānekļa saliņas. Visas tās bija apvītas un appī­tas ar tiem pašiem ūdensaugiem, taču daudz mazākiem nekā tie, ko viņi bija sastapuši, nākot no atklātā okeana puses. Likās, ka šie ūdensaugi uzplaukst un sevišķi krāšņi sazeļ tieši vislielāko viļņojumu vietās, nemitīgi dārdoša­jās viļņu gāzmās.

Tikko viņi bija izgājuši no biezokņa, zoologs piepeši apstājās un sacīja:

—   Bet Gorelovu mēs aizmirsām. Viņam taču vaja­dzēja mūs panākt. .. Vienu acumirkli, es sazināšos ar viņu…

Uz zoologa izsaukumu Gorelovs atbildēja, ka patlaban

kuļoties cauri makrocistu biezoknim un ieturot kursļu uz norunāto satikšanās vietu — pie bezvārda klints, kuru viņi bija nokrustījuši par «Lauvas galvu», pie pēdējās sa­liņas ķēdē, kas ietver lielo Hesti salu.

Gorelovs lūdza viņu tur sagaidīt, lai tālāk ietu kopā: viņš še vēl ne reizi neesot bijis, un arī visās desmit dienās, kamēr viņi strādā pie Ugunszemes, izejot ārpus zem­ūdenes tikai otro reizi un tāpēc negribētu palikt viens.

Salu, atsevišķu klinšu un akmens bluķu, kas paceļas virs okeana, še bija tāds milzums, ka daudzi jūras brau­cēji dēvēja šo Ugunszemes rietumu piekrasti par «Piena Ceļu». Bet zem ūdens, ja pievieno vēl daudzos zemūdens akmeņus un klintis, kas klāja dibenu, bija pilnīgs chaoss, īsts labirints.

Bieži apstājoties, lai savāktu organismus, pagāja ne mazāk kā divas stundas, pirms zemūdens pētnieki no­nāca pie «Lauvas galvas».

Gorelovs viņus jau gaidīja. Viņš sēdēja liz neliela akmens bluķa, rakņādamies savā ekskursiju somā, un aizcirta to ciet, tiklīdz pamanīja tuvojamies biedrus.

—   Lai izpētītu iespējami lielāku rajonu, izklīdīsim, biedri, uz dažādām pusēm, — zoologs ierosināja. — Es iešu Londonderi salu virzienā, Fjodors Michailovičs — vairāk uz dienvidiem, uz Kuka līča pusi, bet Skvorešņa ar Pavļiku — uz dienvidiem, saliņu labirintā gar Hesti salu. Kopā ar tādu jūrnieku kā Andrejs Vasiļjevičs Pavļiks šai labirintā nenomaldīsies. Sastapsimies atkal pie šās pašas klints. Ceļā tālruņa sakarus nepārtraukt.

—   Domāju, Arsen Davidovič, — aši iebilda Gorelovs,

—   ka mēs veltīgi samazinām aptveramo apgabalu, sūtī­dami Skvorešņu kopā ar Pavļiku. Pavļiks varētu iet arī viens. Viņš jau ir tik daudz piedzīvojis zemūdens klejoju­mos … Jau notikumā ar kašalotu viņš izturējās kā īsts varonis. Ja gadītos kādas grūtības, viņš vienmēr var mums peilēt, un mēs viņu drīz atradīsim .. . Vai nav tiesa, Pavļik? Tu taču vairs neesi nekāds pienapuika…

Viņš pasmaidīja un laipni pavērās zēnā. Bet Pavļiku pēkšņi pārņēma neizskaidrojamas bailes un nez kāpēc sažņaudzās sirds. Viņš novērsa acis un neko neatbildēja.

—   Bet pēc manām domām, — iejaucās Skvorešņa,

—   Arsena Davidoviča priekšlikums ir vispareizākais. Es taču tikai tādēļ jums piesitos, ka Ivans Stepanovies, mans šefs, hidrofiziskos darbus jau beidzis un pametis mani bezdarbniekos. Bet jiīsu zooloģijā es nesaprotu ne tik kā melns aiz naga. Tādus brīnumus jums saķerstīšu, ka ne­būs nekāda prieka! Taču tik pieredzējuša zoologa vadībā kā šis te puišelis arī es noderēšu. -

Mirkli vilcinājies, Gorelovs vairs neiebilda pret zoo­loga priekšlikumu. Visi izklīda un drīz nozaudēja cits citu biezajā, zaļganajā ūdeņu nokrēslā.

XII nodaļa SKVOREŠŅAS PĒDĒJĀ SPĒKU PĀRBAUDE

Palikuši vieni, Skvorešņa ar Pavļiku iedarbināja skrū­ves un, pacēlušies dažus metrus virs jūras dibena, aiz- trauca uz austrumiem — dienvidaustrumiem. Viņi peldēja ar trīs desmitdaļu ātrumu, vairīdamies no daudzajiem šķēršļiem, kuru neskaidrie silueti nemitīgi parādījās no visām pusēm.