Divu okeānu noslēpums

no 19…. g. līdz 19……. g., otrreiz — 19…….. g. un trešo

reiz — 19…. g.

Kapteinis atkal apstājās un ar zīmuli rokā ilgi do­māja. Tad malā atzīmēja: «1) pirms 5 gadiem, 2) pirms 2 gadiem, 3) pirms gada.»

13.  Vai ir radinieki ārzemēs? Kur, kas, radniecības pakāpes? — Jā, Japanā. Tēvocis trešajā augumā Nikolajs Petrovičs AbrosimovS un viņa meita Anna Nikolajevna Abrosimova.

Kapteinis pielika malā ar sarkanu zīmuli divas izsau­kuma zīmes.

14.  V a i ir zinātniski darbi? Kādi? — Jā. Skat. pievienoto sarakstu.

15.  Paraksts.

Plašiem vilcieniem bija parakstīts: «F. Gorelovs.»

Izlasījis līdz galam, kapteinis atlaidās pret krēsla at­zveltni un ar puspievērtām acīm ilgi iegrima domās. Tad paņēma lielu bloknotu ar augšā iespiestu blanku: «Zem­ūdenes «Pionieris» komandieris.» Noteiktā, skaidrā rok­rakstā viņš uzrakstīja:

«RADIOGRAMA. Stingri slepeni. Maskava. PSRS Kara Jūras Spēku Politpārvaldei. Lūdzu steidzami noskaidrot sikāk un paziņot man par zemūdenes «Pionieris» galvenā mechaniķa Gorelova die nesta komandējuma laiku Japanā. Tāpat par viņa izturēšanos tur, par attiecībām ar radiniekiem, kas atrodas Japanā, — Nikolaju Pet- roviču Abrosimovu, viņa meitu — Annu Nikolajevnu — un citiem, kas tur atrastos. Zemūdenes «Pionieris» komandieris !. ranga kap­teinis Voroncovs.»

Uzrakstījis šo radiogramu^ kapteinis no tās pašas at­vilktnes izņēma šifru grāmatu, un pēc dažām minūtēm radiograma pārvērtās vairākās vienmuļās skaitļu rindās.

Izsaukts pa tālruni, kajitē ienāca vecākais radists Pļet- ņevs un palika stāvot pie durvīm, tās cieši aizvēris.

Kartotēka un grāmata jau bija noglabātas un ieslēg­tas galda atvilktnē.

—   Stingri slepeni, Viktor Abramovič, — sacīja kap­teinis, pasniegdams viņam četrkārtīgi salocītu lapiņu.

—  Nekavējoties!

—  Tieši tā, stingri slepeni, nekavējoties! — skanēja atbilde.

Iegrimis dziļās domās, kapteinis palika viens pie rak­stāmgalda.

XI nodaļa PIE UGUNSZEMES

Koši dzeltenās gaismas caurstrāvotais ūdens drīz no­plaka, it kā to iesūktu kameras sienas un grīda. Šelavins, Skvorešņa un Matvejevs, kas bija apkrāvušies ar hidro- fiziskiem instrumentiem un aparatiem, uzmanīgi nolika tos kaktā uz grīdas. Zoologs, Gorelovs, Cojs, Marats un Pavļiks noņēma no pleciem ekskursiju somas un piederu­mus. Se bija arī komisārs, kas šodien bija nolēmis pieda­līties pastaigā, lai izvingrinātu muskuļus.

Jauniešu balsis skanēja jautri un žirgti.

—   Ārkārtīgi interesants sēklis! — skaļi iesaucās Cojs.

—   Vai nav tiesa, Arsen Davidovič? Kāds milzīgs dau­dzums jaunu sugu, ģinšu un pat dzimtu! Kāds milzums antarktisku dzīvnieku!

—   Ļoti interesanti, Coj, — ar gandarījumu apstipri­nāja zoologs. — Ļoti interesanti! Kad gan mēs tiksim galā ar materialiem, ko mums tik bagātīgi sniedz Berdvuda sēre?

—   Cojs patiesi bija kā jucis! — Marats smējās. — It kā nupat izlaists no trako nama. Viņš šāvās uz visām pu­sēm, grāba visu, kas gadījās pie rokas …

—   Un tu? Un tu pats? — kā gailēns Maratam virsū metās Pav|iks, noņemdams savu somu un nolikdams to pie sienas lidzās citām. — Kas man izrāva no rokām brī­nišķo jūras ezi? Kā laupītājs uzbruka un izrāva. Arsen Davidovič, goda vārds, tas ir mans atradums! Es jums vēlāk šo ezi parādīšu — tāds apaļš, violets, ar sarkaniem adatu galiņiem.

—   Nav tiesa! — iekarsis kliedza Marats, vēcinādams savu somu. — Tu viņam pat nepiedūries!

—   Nūjā, nepiedūros! Es pabāzu zem tā roku, lai ne­sabojātu, bet tu ar visiem pieciem — caps!

Soma Marata rokā sāka neganti svaidīties un mazliet pavērās. Spraugā uz acumirkli pavīdēja kaut kas sarkani zils, un tai pašā mirklī Pavļika roka zibens ātrumā izkampa no somas lielisku jūras ezi ar sārtiem adatu galiņiem.

Visiem smejoties, Pavļiks ar gavilējošu kliedzienu me­tās pie Gorelova, kas sagaidīja viņu ar atplestām rokām, lai paglābtu no uzbrūkošā Marata. Tomēr Marats ūdens stichijā izrādījās veiklāks un, pirms Pavļiks paguva spert divus soļus, kas viņu šķīra no Gorelova, vēzis atkal pie­derēja Maratam.

Pavļiks palika ar tukšām rokām. Tas notika tik negai­dot, ka atgādināja cirkus triku. Visi smējās, bet Pavļiks apjucis atkārtoja:

—   Skat, laupītājs! Redziet nu, kāds laupītājs! i

Tad pēkšņi neskatīdamies paķēra aiz apakšējā gala

kādu no aizmugurē guļošajām somām un, skaļi smieda­mies, trieca pa Marata ķiveri. Soma no trieciena atvērās, un dzīva, varVīkšņaina daudzkrāsainu zivju, jūras zvaig­žņu, korāļu, vēžu, ofiuru, ūdensaugu, jūras liliju, jūras ežu un holoturiju straume izplūda ap pārsteigto Maratu, izveidojot ap viņu kaut ko līdzīgu dzirkstošam, līkloču lēkājošam aizsegam Vispārējie skaļie smiekli tagad vairs nemitējās. Pavļiks spiegdams lēkāja Marata priekšā kā sarkanādainais ap upuri, kas piesiets pie moku staba.

Zoologa sašutuma pilnā balss piespieda visus at­jēgties.

—   Ko jus darat, trakie! — zinātnieks pukojas. — Jus sabojāsiet visu šīsdienas lomu! Kam pieder šī soma?

Klusumā, kas bija iestājies, atskanēja dobja, aiz dus­mām dreboša Gorelova balss:

—   Mana! Es uzskatu Pavļika rīcību par nejēdzīgu.

No attālākā kakta komisārs pārsteigts vēroja Gorelova