Divu okeānu noslēpums

—   M-hm, — no grāmatas neatraudamies, nomurmi­nāja Gorelovs.

 — Re, piemēram, te zem sviriņām kaut kāda kas­tīte, — laipni turpināja Pavļiks. — Interesanti, kāpēc ta vajadzīga? Ko?

Gorelovs strauji nometa grāmatu uz galda, un, mirkli klusējis, caur zobiem novilka:

—   Tur … ir rezerves daļas. Tu, Pavļik, labāk neat­raujies no darba. Es steidzos, un man pašam jāstrādā ar mašīnu.

Pavļiks samulsa.

—   Labi, labi, Fjodor Michailovič, — viņš attrauca, — atvainojiet, man vairs nav daudz, es ātri. . .

Vieglie mašīnas klikstieni tagad plūda nemitīgi, tos pārtrauca vienīgi īsa švīkoņa un atsitieni intervālos un pārnesumos. Gorelovs nespēja nosēdēt uz vietas: viņš ik mirkli trūkās kājās un, dažus soļus pagājies pa kajiti, at­kal apsēdās. Viņš drīz ķērās pie grāmatas, drīz atkal to aizmeta. Viņa vaigu kauli nemitīgi kustējās.

* *

*

Tai pašā rītā, kad Pavļiks ar drebošu sirdi klauvēja pie Gorelova kajites durvīm, gaiteņa otrā galā kapteiņa kajitē iegāja profesors Lordkipanidze. Samulsums, kas pēdējās dienās zoologu pārņēma, sastopoties un sarunājo­ties ar kapteini, viņu neatstāja arī šodien.

—   Labrīt, Lord! — kapteinis viņu sirsnīgi saņēma, pieceldamies viņam pretī, tērpies sniegbaltā, neaizpogātā formas svārkā. — Lūdzu, sēdieties . . . Nē, nē, lūk, šeit. Te jums būs ērtāk.

Viņš piebīdīja pie galda vienīgo atzveltni, kas stāvēja kajites kaktā, bet pats apsēdās uz viegla, pīta krēsla.

—   Gribēju ar jums parunāties, Lord, par jūsu dar­biem tuvākā laika un par to, kā mēs tos iekārtosim.

— Lūdzu, Nikolaj Borisovič, es klausos.

—   Pēc mūsu pieņemtā plāna, nākamā dziļūdens stāv­vieta, kur uzturēsimies ilgāku laiku, būs pie Ugunsze- mes. Man gribētos tagad precizēt, kur tieši darbi notiks, rajonu, kādu esat nodomājuši aptvert, cik daudz cilvēku tur strādās.

— Atvainojiet, Nikolaj Borisovič. .. Vai iūs ne­esat aizmirsis īslaicīgo stāvvietu, ko mēs paredzējām pie Berdvuda sēkļa, pusceļā starp Falklendu salām un Ugunszemi! Man ļoti gribētos šo rajonu izpētīt un datus salīdzi­nāt ar rezultātiem, kādi iegūti, izdarot pētījumus «Valdi- viejas» Agulas sēklī, kas atrodas dienvidos no Adatas raga.

—    Protams, Lord! Bet šī vienu dienu ilga pietura ne­prasa tādu sagatavošanos un tādu piesardzību kā pietur­vieta pie Ugunszemes. Tieši tur mums jāsper visnopiet­nākie soļi, lai pasargātu ekspedīciju no jebkādiem pārstei­gumiem. Lai cik stipri mēs esam, lai cik nodrošināti pret uzbrukumu, tomēr mēs nezinām, ko vēl var izdomāt ienaidnieks. Pēdējais torpēdu uzbrukums šai ziņā diezgan raksturīgs. Un tā, dārgais Lord, pirmais jautājums: kur tieši un cik lielā apgabalā jūs esat nodomājis izdarīt pētī­jumus Ugunszemes rajonā?

—   Gribētos izpētīt šā archipelaga piekrastes dien­vidu joslu, — sacīja zoologs, pieceldamies un pieiedams pie kartes. — Pirmkārt, tā visai maz pētīta; otrkārt, tur ļoti reti parādās kuģi, un tāpēc tā daudz drošāka nekā Magelana jūras šaurums . ..

—   Sis apsvērums sevišķi svarīgs, — kapteinis apstip­rināja. — Mans uzdevums ar to kļūst daudz vieglāks. Kādu rajonu jūs domājat še aptvert?

—    Es domāju sākt no Nasavas līča, — zoologs atbil­dēja, vilkdams ar zīmuli pa karti, — pēc tam, skarot Ve- lestona salu ziemeļu piekrasti, nobraukt gar Hardi pussa­las dienvidu krasta līniju, aizkļūt līdz Kuka līcim Hesti salas rietumu krastā un beidzot, ja laiks atļaus, izpētīt šeit Londonderi salu labirintu. Domāju, ka ar divām nedēļām, ko esam paredzējuši šai stacijai, pilnīgi pietiks.

—    Nu, lai notiek! — labprāt piekrita kapteinis. — Jums tas labāk zināms. Tagad atļaujiet apskatīt jūsu apzīmēto joslu no navigacijas viedokļa. Visa šī josla pār­pilna apakšzemes klintīm, akmeņiem, rifiem, bagāta sē- rēm, pakļauta nejaušiem un kapriziem vējiem, aukām, vētrām un stiprām straumēm. Tā ir ārkārtīgi grūta un bīs­tama kuģniecībai — tiklab virs ūdens, bet it sevišķi zem­ūdens kuģniecībai. Mums tas viss, tiesa, nav bīstams: mēs neesam akli kā parastās zemūdenes, un mūsu dzinēji ir pietiekami spēcīgi. Tomēr kuģošana še prasa lielu sasprin­dzinājumu un uzmanību. Vai daudz cilvēku jums vajadzēs, Lord?

—  Viss ekspedicijas zinātniskās da|as sastāvs un visi, ko atvēlēs jūsu devība, Nikolaj Borisovič, — pasmai­dīdams vienīgi ar lūpām, atbildēja zoologs un devās uz savu krēslu.

—   Daudz jums nedošu, dārgais Lord, bet vienu otru gan varēs laist jums līdz, sevišķi tos, ko jūs un Ivans Ste- panovičs jau esat paguvuši savaldzināt. Varēs dot Skvo- rešņu un Maratu, Matvejevu, nu, protams, Pavļiku. Ko vēl? … Redz, Gorelovu — nez vai varēs. Man, protams, ļoti žēl jūs sarūgtināt, bet… brauciens būs grūts, un vi­ņam jāatrodas savā postenī.

—   Protams, Nikolaj Borisovič, lūdzu! — zoologs pēkšņi atdzīvojās. — Es nepavisam neuzstājos par Go­relovu, lūdzu … Mēs tiksim galā arī bez viņa. Patiesil