Divu okeānu noslēpums

Vispār garastāvoklis Pavļikam pēdējās dienās bija sevišķi līksms: kapteinis viņam pastāstīja, ka pēc Gal­venā jūras štaba ziņām Pavļika tēvs esot jau pilnigi at­žirdzis no «Diogena» avarijā dabūtajiem ievainojumiem un drīz atstāšot slimnīcu. Lai gan tēvs Pavļika izglāb­šanas sīkumus nezinot, taču visas Pavļika radiogramas viņam nodotas un viņš tagad par dēla dzīvību esot pilnīgi bez rūpēm.

Visas šīs dienas Pavļiks aiz laimes jutās kā spārnos. Ši laimes sajūta un nemitīgā sajūsma par visu, kas bija apkārt, galu galā noveda pie negaidīta rezultātā. Ieslē­dzies veselu dienu Pļetņeva kajitē, kur viņš dzīvoja kopš savas ierašanās uz zemūdenes, Pavļiks vienā paņēmienā, no galda nepieceldamies, uzrakstīja garu jo garu poēmu, kurā svinīgi apdziedāja okeana diženumu, tā skaistumu, bagātības, tā noslēpumaino dzīvi un padomju cilvēku uzvaru pār to …

Radists todien savā kajitē staigāja uz pirkstgaliem, tikko uzdrīkstēdamies elpot, un kā lielāko noslēpumu pa­stāstīja Maratam, Skvorešņam, intendantam Orechovam un pavāram Belogolovijam, ka «zēns sacer kaut kācļas dzejas» un ka «viņš taisni kā jucis un iededzies iedvesmā …».

Pievakarē jau visa zemūdenes komanda zināja par poēmu un ar pieaugošu nepacietību gaidīja' tās parādī­šanos.

Vēlu naktī, kad Pļetņevs, atgriezies no sardzes, klusu kā pelīte izģērbās un gatavojās likties gulēt, Pavļiks bei­dzot pielika punktu, nometa spalvu, atgāzās pret krēsla atzveltni un, aizvēris acis, tīksmi izstaipījās. Pēc visa bija redzams, ka pabeigts liels darbs un iztukšotā, spē­kus zaudējusī dzejnieka dvēsele ilgojas vienīgi mieru un atpūtu …

Tomēr jau pēc dažām minūtēm, radistu iepriekš bries­mīgi nozvērinājis, ka tas «nevienam, nevienam nestāstīs», Pavļiks, stāvēdams kajites vidū, aizvien vairāk un vairāk iekaisdams un kratīdams pacelto roku, lasīja viņam priekšā savu sacerējumu. Dziļām rievām klātā, it kā trak­tora izvagotam laukam līdzigā Pletņeva seja nemitīgi mainījās. Aiz sajūsmas viņš nespēja palikt mierā, ik mirkli pārtrauca lasītāju jūsmīgiem saucieniem:

—   Kā, kā? …

… Un tavu varenību drūmo Ir padomjzemes cilvēks drupās triecis.

—    Lieliski! Es tev saku, tas ir lieliski, Pavļik! Tev tas jāieliek mūsu sienas avīzē! Jā, jā .. . Katrā ziņā. Neka­vējoties! Nekavējoties!

—   Vai patiesi, Viktor Abramovič? — mazliet samul­sis, taču laimē starojošām acīm jautāja Pavļiks. — Jūs tiešām tā domājat?

—   Katrā ziņā, Pavļik! Katrā ziņā! Tūdaļ ej pie Ore- chova un palūdz viņu pārrakstīt uz mašīnas. Bet pēc tam nodosim sienas avīzes redakcijai.

Pavļiks brītiņu šaubijās, tad sacīja:

—   Ziniet, Viktor Abramovič … un ja nu tomēr ne­pieņem? Bet no Orechova visi dabūs zināt. ..

—   Ko tas nozīmē — nepieņems? Pieņems. Es tev saku, ka pieņems! Tādu darbu? Katrā ziņā ievietos! Es pats pateikšu redakcijai! Tā ja!

Taču Pavļiks noraidoši purināja galvu: dzejnieks pa­lika pie sava.

Pļetņevs piekāpās:

—   Nu, tad zini ko? Uz zemūdenes ir vēl viena rak­stāmmašīna — Gorelovam. Ej, palūdz viņu. Viņš tev ne­atteiks.

Pavļiks atplauka.

—   Tā ir ideja! Fjodors Michailovičs man neatteiks. Es pats pārrakstīšu! Es protu rakstīt uz mašīnas. Un Fjodors Michailovičs jau nu gan nevienam nestāstīs.

Tā arī nolēma.

Pavļiks pārlaida gaužām nemierīgu nakti un jau labu laiku pirms modināšanas bija kājās.

Pēc brokastīm, aiz pieklājības pakavējies vēl stundas ceturksni — bezgala ilgas piecpadsmit minūtes! — viņš ar gurstošu sirdi pieklauvēja pie Gorelova kajites durvīm. Neviens neatbildēja, un Pavļiks pieklauvēja otrreiz.

Gorelovs parādījās durvīs saīdzis, it kā satraukts, taču, i( raudzījis Pavļiku, pasmaidīja:

—   Nāc iekšā, Pavļik, nāc iekšā! Sēsties. Ko pa­stāstīsi?

Viņš aizslēdza durvis un nosēdināja Pavļiku sev iepretim.

—   Fjodor Michailovič, — sarkdams un stostīdamies iesāka Pavļiks, — es te esmu ko uzrakstījis — dzejoli… sienas avīzei. Bet tas jāpārraksta uz mašīnas. Atļaujiet man izmantot jūsu rakstāmmašīnu. Es pats pārrakstīšu. Es protu. Vai atļausiet, Fjodor Michailovič?

Smaids Gorelova sejā nodzisa. Viņš pietrūkās no krēsla un divas reizes ātriem soļiem pagājās pa kajiti, to­mēr jau nākamā acumirklī smaidīdams pavērās Pavļikā.

—   Nu labi, sēdies klāt, Pavļik! Nevar taču dzejnie­kam atteikt. Es pats gribēju nupat pastrādāt, bet tādam mērķim . . .

—   Paldies, Fjodor Michailovič! — Pavļiks nosarka. — Liels paldies! Tikai, lūdzu, nevienam nesakiet.

—   Vari būt mierīgs.

Pēc brītiņa kajiti piepildīja rakstāmmašīnas mīkstie klikstieni.

—   Tik vecs «Undervuds», bet tik viegli strādā! — Pavļiks pa starpām jūsmoja. — Es domāju, ka jums ir maza portativa mašīniņa, bet, rau, cik šī liela!

—   Jā … — Gorelovs atbildēja, atraudamies no grā­matas, kurā šķita iegrimis. — Tā man jau sen. Es pie tās esmu ļoti pieradis.

Mašīna atkal sāka klikstēt. Bet Pavļiks bija pieklājīgs zēns. Viņam šķita, ka Gorelovam ir garlaicīgi klusēt, un viņš delikāti sacīja.

—   Es Amerikā pieradu pie «Undervudiem». Gan rak­stīju, gan arī izjaucu un tīrīju. Tikai tur šīs mašīnas tagad mazas, kompaktas. Bet vecus modeļus es gandrīz nesa­stapu. Tām droši vien daudz lieku detaļu?