Divu okeānu noslēpums

—   «Pionieris» tuvojas ar sešdesmit kilometru lielu ātrumu, tīkls — gandrīz ar tādu pašu, — klusu, it kā sevī apsvēra kapteinis. — Pēc dažām minūtēm stāvoklis uz ek­rana mainīsies. Gatavoties manevram.

Vecākais leitnants saslējās. Galvā pazibēja doma: «Kāpēc.jātuvojas? Var taču viegli aizlaisties prom.» Taču šī doma izgaisa, kad pēkšņi tīkla attēls kuģa priekšgala puslokā it kā izdarīja lēcienu un drāzās uz priekšu pretī zemūdenei.

Sāka darboties ultraskaņas prožektori.

Izlūku ligzdā! — atskanēja skarba komanda.

Priekšgala lielgabalu gatavībā!

«Ahāl Redz, kā!» nodomāja vecākais leitnants. «Iz­nicināt torpēdas… Bez trokšņa …»

Ar neticamu ātrumu acu priekšā aizvien skaidrāks iz­auga tīkla attēls. Savādi likās vienīgi tas, ka ar vēl lie­lāku ātrumu šis attēls k|uva skaidrāks ekrana spārnos. Ja tikls virzītos kā taisna, vertikālā siena, tad tā sānda- |am, kuras atrodas tālāk no zemūdenes, vajadzētu palikt miglainākām un neskaidrākām nekā tuvākajai cenlralajai daļai, kas virzījās tieši pretī zemūdenei . . . Bet ekrana spārnos tīkla attēls traucās it kā ar divkāršu ātrumu, un tā kontūras jau bija gandriz tikpat skaidras kā ekrana priekšdaļā. Šķita, ka tīkls apņem zemūdeni no abām pu­sei ii, ķa tā sānu daļas tuvinās … Ko tas nozīmēja? Kap­teinis meklēja šās miklas izskaidrojumu.

Pēkšņi kapteinim aiz muguras atskanēja vecākā leit­nanta satrauktā balss:

—   Tīkls parādās uz pakaļgala ekrana abiem spārniem!

—   Ak velni! — piespēris kāju un pavērsdamies pret ekrana pakaļdaļu, ārkārtīgi uztraukts iekliedzās kapteinis. —- Magneta torpēdas! Tās ielenc mūs!

Viņš pameta skatienu uz ekrana jumolu. Tīkla augšējā mala liecās lejup, pagaidām vēl tikko manāmi, miglaini iczimējot acu pavedienus.

—   Lielgabalu atlikt! Pagrieziens uz vietas! Simt as­toņdesmit grādu!

Zemūdene strauji apgriezās uz vietas — ar priekšgalu uz dienvidiem un pakaļgalu — uz ziemeļiem, pret tīklu.

—   Tā turēties! Sešas desmitdaļas ātruma!

—   Klausos — tā turēties! Sešas desmitdaļas!

Priekšā uz ekrana pusloka tagad bija tumša, tukša telpa, ko ātri, it kā knaiblēs ietvēra tīkla sānu daļas.

Jau abus ekrana spārnus gandrīz pilnīgi aizsedzis tīkla audums ar tajā melnojošajiem draudošo «pogu» planku­miem. Aizvien zemāk un skaidrāk tas iezīmējās uz jumola.

Koridors priekšā sašaurinās acīm redzami. Nāvi nesošais loks ap zemūdeni sakļaujas …

«Izrauties! Vai pagūsim? … Vai pagūsim?» uztrau­cās vecākais leitnants. Bet viņa pirksti nekustīgi gulēja uz klaviatūras.

—   Astoņas desmitdaļas ātruma! — kā šāviens vecākā leitnanta ausīs atskanēja komanda.

Zemūdene drāzās uz priekšu.

Uz pakaļgala ekrana pusloka tīkls redzami zaudēja līniju skaidrību, taču koridors priekšā joprojām sakļāvās. Milzīgais zemūdenes metala ķermenis ar nepārvaramu spēku pievilka, rāva sev klāt simtiem un tūkstošiem nāvi nesošas tērauda briesmoņu magneta galvas, divkāršojot to trakā skrējiena ātrumu . . .

—   Desmit desmitdaļas! …

Kapteinis vairs neatskatījās. Viņš viss tiecās uz priek­šu, viņa degošās acis ieurbās ekrānā un tur redzamajā tīkla koridorā.

Zemūdene lidoja zibens ātrumā, šķeldama okeana tum­šos dziļumus.

Cik tālu stiepjas šā nolādētā tīkla spārni? Cik ilgi tos zemūdenei pretī izmetīs okeana dzīles?

Tas atgādināja rotaļu ar nāvi.

Kapteinis sažņaudza dūres. Viņa vaigos iesitās tumšs sārtums. Un, spriežot pēc viņa liesmojošām, triumfa un pārliecības pilnajām acīm, varēja domāt, ka par šo rotaļu maksās kāds cits.

—   Vienpadsmit desmitdaļas! — skanīgā balsī sauca kapteinis.

Tīkla koridors pārvērtās par šauru spraugu un tā arī palika …

—   Divpadsmit! Divpadsmit desmitdaļas un visu, kas iespējams!!!

Tas bija kaut kas pārdabisks! Visas rezerves tika iz­mantotas. Ietverta tvaika apvalkā, zemūdene lidoja kā no­kaitēts meteors kosmiskos starpplanētu plašumos.

Ekrana sānos tīkls pārvērtās biezā, miglainā audumā. Panākt zemūdeni tas nespēja! Tīkls bezcerīgi palika ie­pakaļ!

Vēl daži mirkļi — un šā auduma pelēkais auts saka atkāpties uz ekrana spārniem. Sprauga paplašinājās, koridora sienas pašķīrās. Vēl mirklis, un kuģa priekšgala ekrāns, ii kā noslaucīts, atbrīvojās no briesmīgā tīmekļa.

Priekšā, okeana nepārredzamajos dziļumos, pavērās skaidrs brīvs ceļš,

pēkšņi aiz, zemūdenes nogranda neparasti stiprs pēr­kona dārdiens. Kā milzīga, ievainota valzivs zemūdene saslējās stāvus, gāzās lejup un atkal uzšāvās vairāku simtu inetru augstumā. Pēc tam, it kā briesmīgas katapultas mesta, triecās uz priekšu un ar divkāršu ātrumu alztraucās dzīlēs. Pērkonīgie grāvieni sekoja cits citam, saplūstot nemitīgā satricinošā dārdoņā. Balti zibeņu kūļi visos virzienos šķērsoja kuģa pakaļgala ekrana joslu, šķila, ka iegruvis okeana dibens, eksplodējusi pati pla­nētas garoza un tūkstošiem vulkānu savienojuši savu rēkoņu vienā pārdabiskā, cilvēka ausij nepanesamā skaņā.

Ar pūlēm noturējies kājās pēc grūdiena, vecākais leit­nants nobaledams pavērās kapteinī.

Kapteinis nekustīgi stāvēja kabines vidū un ar stingu, nežēlīgu, gavilējošu smaidu raudzījās leitnantā.