Divu okeānu noslēpums

Vēl pirms šīs dziļūdeņu piestātnes kapteinis bija brī­dinājis komandu, sevišķi zinātniskos darbiniekus, ka zem­ūdenei pastāvīgas apmetnes še nebūs, bet tā atradīsies pa­stāvīgā kustībā. Atgriežoties uz zemūdeni, visiem, kas at­radās ārpusē, vajadzēja iepriekš sazināties ar vadības cen­trālo posteni un pēc radio bākas noteikt atpakaļceļu. Pēc notikumiem Sargasu jūrā visi šo piesardzības soli sa­prata. Zināja ari to, ka šās kreisēšanas laikā ap zinātnisko darbu rajonu pastiprināti un nepārtraukti riņķo infrasar­kanie izlūki: viens okeana virspusē, otrs — dažādos dzi­ļumos zemūdenei pa priekšu.

Izstiepušies gandrīz horizontāli, Gorelovs un zoologs klusēdami traucās pretējā virzienā no zemūdenes, dziļumu melnajā tumsā, panākot un aizsteidzoties priekšā okeana iemītnieku daudzkrāsainām uguntiņām un mirdzošiem miglājiem: Gorelovs pa priekšu, zoologs — dažus metrus aiz viņa. Tā viņi traucās kādu stundu, nepārmainīdami neviena vārda, taisni uz ziemeļiem. Gorelovs reizēm pa­vērās pulkstenī, satraukti atskatīdamies, ielūkojās tālē, it kā cenzdamies ar skatieniem izlauzties cauri mēļajam aizsegam, kas laternas zilganajā gaismā klājās viņu priekšā. Iegrimis savās nomācošajās domās, zoologs se­koja Gorelovam, nepievērsdams uzmanību ceļam, laikam, itin nekam, kas bija visapkārt. Tikai reiz viņš pacēla gal­vu, paraudzījās apkārt, gribēja kaut ko pavaicāt savam ceļabiedram, bet acīm redzot tūlīt šo nodomu atmeta un atkal nolaida galvu, iegrimdams smagajās domās vai pilnīgā vienaldzībā.

IX n o d a ļ a magneta torpēdu uzbrukums

Gorelovs pēkšņi satrūkās. Tālumā, tieši viņa priekšā, laternas platajā gaismas strēlē, it kā no tumsas izšāvies, parādījās gara, gluda, gandrīz cilindriskas formas ķer­meņa siluets, kas strauji lidoja pretī. Nākamajā acumirklī

parādījās ķermeņa paka|daļa ar metāliski vizošu apli, kas griezās trakā ātrumā, ar vertikālām un horizontālām stū­rēm un diviem horizontāliem stabilizatoriem — labā un kreisā pusē. No ķermeņa vidus uz visām četrām pusēm stiepās stingri savilkti, spīdoši metala pavedieni.

Zoologa laterna šai mirklī apgaismoja tuvāko apkār­tni: visur — augšā un lejā, pa labi un pa kreisi — stiepās milzīgs metala tīkls ar trīs metri lielām acīm, un šo acu mezglos turējās tikpat dīvaini cilindriski ķermeņi, kas at­gādināja zivis. Tīkls ātri traucās pretī cilvēkiem kā siena, kuras malas izzuda tumsā.

—   Lejup! — izmisīgi iekliedzās Gorelovs. — Ašāk uz dibenu!

Pilnā gaitā strauji pagriezuši stūres, viņi metās ar galvu uz leju un, nepaguvuši atjēgties, gandrīz līdz jostas vietai iegrima biezā mīkstu dūņu slānī. Gorelovs tūlīt viegli vien no tām izrāpās. Viņam līdzās dūņās ķepurojās zoologs. Piecu sešu metru augstumā ar negantu troksni, kas pārgāja rēkoņā, ātri tuvojās tīkls ar virknē izstieptiem cilindriskiem ķermeņiem, ko spilgti apgaismoja Gorelova un zoologa laternas. Kad tie brāzās jau tieši pāri dibenam pieplakušajiem cilvēkiem, tuvākie ķermeņi šai virknē pie­peši sašūpojās savos valgos. To apaļīgās galvas tuvojo­ties strauji slīga aizvien zemāk, it kā kaut kas vilktu uz dibenu, un četras lielas, apaļas, zilināta tērauda krāsas acis katrā no šīm galvām traucās uz cilvēkiem, it kā tos cieši aplūkodamas. Viens vai divi no šiem briesmoņiem negaidot brāzās ar galvām uz leju, gandrīz vertikāli saslējuši augšup savas rotējošās astes, taču tūlīt pat, citu līdzi rautas, izlīdzinājās un aizšāvās prom kopā ar visu tīklu.

—   Kas tas? Ko tas nozīmē? — pārbijies čukstēja zoologs un tūlīt skaļi iekliedzās: — Tās taču ir torpēdas! Fjodor Michailovič, torpēdas! …

—   Klusāk! — draudoši nošņāca Gorelovs. — Ko jūs rēcat kā ārprātīgs? Varbūt tām ir skaņu detonatori, un tās samals mūs putekļos.

Zoologs sēdēja, ar šausmās ieplestām acīm pavadī­dams tumsā nozūdošo tīklu Beidzot viņš atkal ierunājās, klusinājis balsi gandrīz līdz čukstam:

—   Bet tās bražas uz dienvidiem, Fjodor Michailovič. Zemūdene var uzdurties tīklam.

Gorelovs iesmējās aprautiem, rejošiem smiekliem.

—   Nu, kas jums nāk prātā, Arsen Davidovič! Ultra­skaņas prožektori paziņos zemūdenei par tīklu jau div­desmit kilometru pirms satikšanās ar to. Un infrasarkanie izlūki? Nieki, Arsen Davidovič! Steigsimies labāk uz mūsu saaudzēm .. .

Zoologam kaut kas nepatika Gorelova smieklos, viņa nervozi nobērtajos vārdos. Atkal uzliesmoja vecā antipa- tija, slepenā, neskaidrā neuzticība. Zoologs gribēja atbil­dēt, iebilst, taču klusēja. Viņš stāvēja, raudzīdamies tālē; tumsā, uz to pusi, kur vajadzēja atrasties zemūdenei, uz kurieni tagad, varbūt tai tieši pretī, nesot postu un nāvi, traucās draudošā siena . . .

—   Labi, — beidzot piespiedies sacīja zoologs, pavērs- damies pret Gorelovu. — Peldēsim uz saaudzēm .. .