Divu okeānu noslēpums

Kas gan bija noticis? Šķiet, viss ritēja tik jauki un sek­mīgi. Nogalināto nezvēru pētīšana deva lieliskus rezul­tātus. Acīm redzot šie bija pēdējie dzīvnieki no tām su­gām, kuras kādreiz pirms miljoniem gadu valdījušas pār visu seno okeana dzīvi. Krīta laikmeta relikti! Mainījās apkārtējā-dzīve, mainījās daba, klimats, augi un dzīvnieki. Jauni, dzīves spējīgāki, attīstītāki un jauniem dzīves ap­stākļiem piemērotāki organismi nobīdīja pie malas mil­zīgās zvīņu ķirzakas, iepriekšējo laikmetu valdones, un tās pakāpeniski atdeva savas pozicijas. Zinātnei likās, ka šie dzīvnieki pilnīgi nozuduši no mūsu planētas, atstā­dami atmiņai par sevi tikai dīvainus skeletus, kuri tagad visā savā varenībā pārsteidz cilvēku iztēli vienigi paleon­toloģijas muzejos. IJn, lūk, izrādās, ka neliels šo nezvēru atzarojums, izspiests no okeana virsas, nolaidies aizvien zemāk un zemāk neapdraudētajos okeana dziļumos, pa­mazām piemērojoties jaunajiem dzīves apstākļiem, iz­strādājis spējas izturēt milzīgu spiedienu, elpot tikai ūdenī, redzēt tumsā, spīdēt ar savu gļotu gaismu .., Cik neparasts, aizraujošs atklājums! Tas vien var pasaules zinātnes vēsturē padarīt nemirstīgu tā cilvēka vārdu, kas šo atklājumu izdarījis. Un viņa Lammclibranchiata cep- hala! Vai šis molusks, kas ieies zinātnē ar viņa, padomju profesora Lordkipanidzes, vārdu, — vai tas nenozīmē re­volūciju mīkstmiešu nodalījumā? Bet zelts moluskos? Vai šo atklājumu vien par maz, lai uz ilgu laiku sirdi pildītu prieks par sevi, par zinātni, prieks par lielo Dzimteni, par vareno valsti, kas devusi savam zinātniekam pasaulē vie­nīgo izdevību nokļūt līdz šim nepieejamos okeana dziļu­mos un sākt īstu, patiesu to pētīšanu.

Bet kas tad noticis? Kāpēc tas' viss uzreiz zaudējis savu spožumu, pievilcību, savu burvību?

Zoologs izdarīja strauju protesta žestu .. . Nē, nē! At­kal šīs idiotiskās domas! Tas taču galu galā ir muļķīgi! Nu kas tur . . .

Viņš īgni skafandrā paraustīja plecus.

Nu labi! Viņš neiebilst. To nevajadzēja darīt. Izpļāpā­jies, vecais muļķis! Jā, jā, muļķis. Nelga! Trīskārt nelga!

Sai brīdī viņš sevi ienīda.

Ar kājas spērienu viņš aizmeta prom holoturiju, kura mierīgi rija dūņas un kuru viņš novēroja.

— Nu labi, — viņš centās sevi nomierināt. — Lai arī tā. Izpļāpājos. Tas ir fakts — tur neko nevar darīt! Bet kas tur galu galā par nelaimi? Jāspriež aukstasinīgi. Kāda tam galu galā nozīme? Viņš taču to nestāstīja pirmajam pretimnācējam . .. Tas pat nav vienkāršs zemūdenes ko- mfndas loceklis. Tas taču ir galvenais mechaniķis! Gal­venais mechaniķis uz kaujas kuģa, kas pēc savas jaudas un nozīmes ir vienīgais pasaulē. Tas vis nav nekāds nieks — galvenais mechaniķis, un vēl uz tāda kuģa! At­bildīgs cilvēks! Jādomā, daudzkārt pārbaudīts. Savaldīgs cilvēks, pat mazliet drūms, noslēdzies, nekādas pļāpības pazīmes. Viņa dēļ jau nu gan nav jāuztraucas . . .

Zoologs iedomājās Gorelovu, viņa garo, kaulaino, sa- kumpušo augumu, viņa iegareno, kailo galvaskausu ar lielām, atkarenām, sikspārņa spārniem līdzīgām ausīm, viņa garās rokas, kas kā gorillam sniedzās līdz ceļgaliem, un atkal uzliesmoja vecā, apslāpētā antipatija pret šo cilvēku. Tomēr taisnības sajūta, pastāvīgais godīgums pret sevi un citiem — zinātnieka dvēseles organiskās īpa­šības — uzvarēja antipatiju.

Kāda nozīme še Gorelovam? Vainu visvieglāk uzvelt citam. Nav jāmeklē atvieglinājums savai vainai, uzveļot to otram. Jo vairāk tādēļ, ka cilvēks, kam viņš to izstāstī­jis, nenodarīs nekādu nelaimi. Gorelovs taču neizpaudīs, neizpļāpās, viņš nav no tādiem.

Bet kas tad noticis? Kāpēc šī neapmierinātība ar sevi? Tik mocoša, tik pazemojoša …

Meli! Lūk, kur slēpās visa nelaime!

Jā, viņš bija samelojis. Viņš nekad nemeloja. Meli aiz­vien bija pretīgi viņa būtībai. Tie bija viņam organiski pretīgi, vienmēr likušies kā kaut kas sevišķi pazemojošs, netīrs, gļēvs. Un tomēr viņš bija samelojis! Turklāt kam? Savam kapteinim!

. .. Mīļais Nikolajs Borisovičs! Viņš nes tik lielu at­bildību. Par neizsakāmi vērtīgo kuģi, par to cilvēku dro­šību, kurus dzimtene viņam uzticējusi. Un viņu apmānījis cilvēks, kam viņš uzticējies vairāk kā jebkuram citam . . . Nav svarīgi, ka šiem meliem nebūs nekādu seku. Svarīgi tas, ka samelots. Kā lai tagad raugās kapteinim acīs? Kā lai atgriež pagājušo? Neiespējami. Visu izstāstīt? Vaļsir­dīgi atzīties? Nieki! Kam tas vajadzīgs? Kam no tā būs kāds labums? Meli kā bijuši, tā arī paliks meli.

Stundas ritēja. Zummera dūcošā skaņa kā uzbāzīga kamenes zuzoņa ilgi nespēja atraut zinātnieku no viņa smagajām domām. Ar pūlēm viņš atjēdzās un saprata, ka -viņu izsauc zemūdene.

— Arsen Davidovič! — atskanēja sardzes leitnanta Kravcova balss. — Kā tad jūs tā? Visi jau ēdamzālē. Pat Ivans Stepanovičs atgriezies .. . Bet jūsu kā nav, tā nav! Ko tad jūs šodien tā aizkavējāties? Steidzieties šurp, Ar­sen Davidovič! Ar pilnu desmit desmitdaļu ātrumu!