Tomēr, redzēdams, cik ļoti zoologs ir satriekts, ka viņa slimības dēļ visi darbi okeana dibenā un dziļumu pētīšanā šai rajonā pilnīgi apstājušies, kapteinis gāja vēl tālāk. Tā kā Cojs bija pilnīgi aizņemts laboratorijas darbā ar moluskiem un citiem jau savāktiem materialiem, kapteinis apsolīja pēc zoologa izvēles pagaidām komandēt kādu kuģa apkalpes locekli, kas viņa vadībā un pēc viņa instrukcijām turpinātu materialu vākšanu.
— Es būšu |oli pateicīgs, ja šo darbu jūs atļausiet uzņemties man, — pēkšņi atskanēja dobja balss.
Gorelovs jau sen bija ienācis slimnīcas kajitē, dzirdēja, kā kapteinis izšķīra jautājumu un viņa lēmumu, un tagad stāvēja pie durvju stenderes, lūdzošām acīm raudzīdamies zoologā.
— Es jau vairākkārt esmu izpildījis šādus uzdevumus jūsu uzraudzībā, Arsen Davidovič,— viņš turpināja, smaidīdams tuvodamies zinātnieka gultai. — Mani šis darbs tā aizrāva, man šķiet, Arsen Davidovič, ka arī tagad jūs būsiet apmierināts … Manam galvenā mechaniķa darbam, Nikolaj Borisovič, — viņš vērsās pie kapteiņa, — tas itin nemaz nekaitēs. Jo vairāk tāpēc, ka mēs laikam vairāk stāvēsim uz vietas, nekā kustēsimies.
— Lūdzu, Fjodor Michailovič! — draudzīgi Gorelo- vam uzsmaidīdams, piekrita kapteinis. — Ja tas apmierina Arsenu Davidoviču, tad no manas puses nekādu iebildumu nebūs. Taču lieciet vērā, ka atbildība par dzinēju stāvokli un darbu arī turpmāk gulstas uz jums.
— Lieliski, lieliski! Tas mani pilnīgi apmierina, — skaļi priecājās zoologs. — Fjodors MichaHovičs zina, par ko es visvairāk interesējos, kur meklēt un kā meklēt. Mēs abi jau ne mazums esam pastrādājuši kopā. Viss nokārtots! Pateicos jums, kaptein! Pateicos jums, Fjodor Michailovič!
Ja cienījamais zinātnieks nebūtu tik līksmā garastāvoklī, viņš droši vien būtu ievērojis Gorelova neparasto bālumu, slimīgo, nedabisko smaidu, to, cik bieži tas pārvilka ar roku pār pieri, it kā noslaucītu nespēka sviedrus. Bet entuziasti, nežēlojot paši sevi, bieži vien tā izturas arī pret citiem. Katrā ziņā bija pilnīgi skaidrs, ka zinātnieks gluži aizmirsis gan elektrizaciju, gan masažu, gan dubļu vannas, ko viņš vēl pavisam nesen tik neatlaidīgi ieteica savam bijušajam pacientam. Rezultātā visi palika ļoti apmierināti ar sarunu, kas bija sākusies tik vētraini un beigās visus apmierinājusi.
— Coj mīļais, — kad kapteinis bija izgājis, zinātnieks draudzīgi griezās pie sava ārsta un palīga, — iedod, lūdzu, Fjodoram Michailovičam to sarakstu ar dzīvniekiem, kurus mēs esam paredzējuši sevišķi rūpīgi meklēt dziļumos. Iepriekš izsvītro tos, ko u atraduši. Iepazīs
tini viņu ar visiem mūsu albumiem, zīmējumiem, atlasiem. Sameklē Fjodoram Michailovičam arī pastāvīgu ekskursiju somu ar instrumentiem un palīgierīcēm.
* *
*
Pēc divu stundu ilgas sarunas ar Coju, iznācis no laboratorijas, smagi apkrāvies ar materialiem un piederumiem, Gorelovs aši devās uz savu kajiti. Viņš steidzīgi atslēdza durvis, pēc tam rūpīgi tās aizslēdza un atvieglots nometa visu atnesto uz apaļā galda, kas stāvēja kajites vidū. Kajite bija neliela, iegarena, ar koju un drēbju skapi pie labās sienas un ar mazgājamo trauku, tualetes galdiņu un lielu spoguli pie kreisās sienas. Virs kojas karājās skaists, akvareļa krāsās gleznots portrets — jauna sieviete ar maigu, dai|u seju un lielām, melnām, valdonīgām acīm. Pie sienas pretī durvīm zem liela, apaļa iluminatora, kam tagad no ārpuses bija cieši nolaists priekšā aizlaidnis, stāvēja neliels rakstāmgalds ar piederumiem, tās pašas jaunās sievietes ģīmetni un lielu, vecmodīgu rakstāmmašīnu.
Atbrīvojies no nastas, Gorelovs smagi atlaidās krēslā un, iespiedis galvu plaukstās, ilgi sēdēja ar aizvērtām acīm, paretam sašūpodamies, it kā ciešot mocošas zobu sāpes. Beidzot viņš piecēlās, brītiņu stāvēja, galvu nokāris un ar dūri atspiedies pret galdu, tad nodrebinājās un apņēmīgi ķērās pie tikko atnestām grāmatām, albumiem, atlasiem. Kādas trīs stundas viņš neatraudamies ar tiem cītīgi noņēmās, uzmanīgi iegaumēdams zemūdens faunas un floras pārstāvju mākslinieciskos attēlus, izdarīdams izrakstus, pagatavodams no zīmējumiem kopijas, sastādīdams sarakstus, klasificēdams.