Divu okeānu noslēpums

—- Jā, jā! Jūs pareizi sacījāt. Sahara! … Golfa straume! . . . Pasaules problēmas! . .. Bet deguna galā pa­laidu garām vienkāršu, mazu un tik svarīgu uzdevumu — uzlabot ķiveri. Jūs taču tādēļ varējāt aiziet bojā, Arsen Davidovič! Dārgais! Jūs taču tikko neaizgājāt bojā! Kad es par to domāju, esmu gatavs sev plēst matus …

Zoologs uzmanīgi klausījās, nenovērsdams no Marata sirsnīgo skatienu.

—   Tikai neuztraucies, kaco! Esi aukstasinīgs! Tu taču nevarēji paredzēt, ka mēs sastapsimies ar tādiem bries­moņiem. Bet tu tomēr esi brašs zēns, kaco! Teikšu patie­sību, man patīk, ka tu sāc saprast ari tā saukto mazo prob­lēmu lielo nozīmi. . . Mazu problēmu nav, mīļais! Katra maza problēma ir daļa no lielas problēmas. Un, neatrisi­nājis mazo, samaitāsi lielo! Tā … Nu, bet ko tad tu iz­domāji?

Nokāris galvu, Marats atsēdās uz krēsla. Mazliet pa­vērsies pret zoologu un acīm redzot joprojām domādams savas domas, viņš iesāka:

—   Jā, Arsen Davidovič . . . Tai nelaimīgajā dienā, kad jums izgāja tik slikti…

—    Nu, nu, nu … — neapmierināts noņurdēja zoo­logs, — nebūt ne nelaimīgā. Tik ievērojami atklājumi! Ve­sela kolonija Lammelibranchiata cephala Lordkipanidze! Es domāju, tā ar šo nosaukumu tagad ieies zinātnē! — ar zināmu pašapmierinātību piebilda zinātnieks. — Un, beidzot, šis aizvēsturiskais nezvērs! Tas taču ir atklājums ar vispasaules nozīmi! Bet tu saki — nelaimīga diena .. . Kaut vairāk man būtu tādu nelaimju … Nu labi, turpini.

—    Nu tā … Todien mēs ar Coju un Pavļiku izgājām no zemūdenes. Sākām draiskoties. Viņi mani noķēra, sa­tvēra no abām pusēm un sāka purināt. Mana galva ķivere svaidījās kā rieksts pudelē. Lai kā centos, lai kā sasprin­dzināju kaklu, tomēr vairākas reizes sāpīgi atsitos ar pa­kausi. Un tad es atkal nodomāju, ka būtu labi ķivere iz­darīt dažus uzlabojumus.

—   Un ko tu izdomāji?

—   Manuprāt, ķiveri iekšpusē aiz pakauša vajadzētu mīksti izoderēt. Ķiveres mugurpuses caurspīdīgumu mes tik un tā neizmantojam. Bet pret deniņiem un pieri jā­ierīko elastīgas spirāles, apmēram tādas kā matraču at­speres. Pēdējā iekšējo spirāļu vītne jāaptin ar mīkstu izo­lāciju …

—   Labi, Marat! — nopietni atsaucās zoologs. — Lie­liska ideja! Pa ceļam to labi pārdomā, bet, kad atgriezīsi­mies mājās, katrā ziņā parunāsim ar Krepinu. Es atbal­stīšu.

Šķiet, šīs sarunas nomierināts, Marats atvadījās un aizgāja, iepriekš palaidis garām Coju, kas ienāca slimnī­cas kajitē.

Cojs bija tērpies sniegbaltā uzsvārcī, ar kārtīgi sasie­tām lentītēm un izskatījās pēc īsta — tiesa, vēl jauna un aiz jaunības mazliet samulsuša ārsta. Žigliem soļiem viņš piegāja pie zoologa gultas.

—    Kā iet, Arsen Davidovič? Kā mēs jūtamies? Atļau­jiet jūsu pulsu. Lieliski. Labi pildīts pulss. Septiņdesmit astoņi sitieni minūtē. Jūs ātri atspirgstat…

Cojs uzmanīgi, gandrīz maigi sakārtoja spilvenu zināt­niekam zem galvas, apspraudīja segu.

—   Bet no kā tad lai atspirgst? — zoologs viņam lab­sirdīgi uzsmaidīja. — Nieki vien ir! Domāju rīt, parīt cel­ties — un pie darba! Mūs gaida lielisks darbs!

Cojs sāka vēcināt ar rokām, tēlodams vislielākās šaus­mas.

_ — Ko jūs! Ko jūs, Arsen Davidovič! Pat nedomājiet! Ātrāk par piecām dienām nekādi nevar! Pēc tam jums katrā ziņā jāizņem kvarca apstarošanas kurss. Daži elektrizacijas seansi. Nē, nē… Kā to var!

Zoologs acumirklī iedegās dusmās.

— Tu esi traks, Coj! Nē, tu esi galīgi prātu zaudējis!

Ko tu man stāsti pasaciņas! Kādas tur elektrizacijas un  kvarci! Man vajag cik vien iespējams ātrāk atgriezties alā un nofotografēt šos nezvērus. Es taču nevaru tos ievie­tot zemūdenē. Es paņemšu līdz kaut vienu galvu. Par to ja'u esmu norunājis ar kapteini: zemūdene še aizkavējas speciāli šai nolūkā. Bet tu te ar savu elektrizaciju un kvarcu! «Apstarošanas kurss»! — zinātnieks sašutis iz­medīja Coju. — Edz kāds! Priecājas!

—   Vienalga .. . Varat lamāties, Arsen Davidovič, — lēnīgi, taču aizvainotā balsī noteica Cojs. — Tad es zi­ņošu kapteinim, ka jūs neklausāt. . .

—   «Neklausāt»! Atradies ārsts!

Zoologa baritons bija dzirdams visā augšējā gaitenī, iespiedās dzīvojamās kajitēs un dienesta telpās, aizsnie­dzot pat visattālākos kaktiņus mašīnu nodaļā. Starp citu, zemūdene stāvēja uz vietas un nodaļā valdīja pilnīgs' klusums.

No kajitēm izskrēja komandas locekļi, kas neatradās sardzē, klausījās un smējās:

—   Mūsu Lords plosās.

—   Tas viņam kā pīlei ūdens.

—   Plucina nabaga Coju! Spalvas vien put!

—   Ar tādu pacientu tīrais negals!

No centrālā vadības posteņa iznāca kapteinis un devās uz slimnīcas kajiti. Kapteinim nācās negaidot uzņemties arbitra lomu strīdā starp ārstu un pacientu. Lēmums bija kā pašam Zālamanam, un to ar gandarījumu pieņēma abas puses: zoologs apsolīja, ka trīs dienas gulēšot ne- dumpodamies, pēc tam, ja viss noritēšot normāli, viņam atļaušot strādāt laboratorijā, bet piektā dienā pat iziet no zemūdenes, lai strādātu alā. Kvarca starus viņš pieņem­šot strādādams. Kas attiecas uz elektrizaciju, tad pagai­dām jautājums paliekot atklāts — tālāk redzēšot, kā būs.