Divu okeānu noslēpums

Aiza bija ļoti plata, un ķiveru laternu gaisma tikai pa­retam aizsniedza tās sienas. Daudzie pagriezieni liecināja, ka ekspedicija ir uz pareiza ceļa. Tomēr aiz katra pagrie­ziena varēja parādīties nezvēru ala, un tas visus turēja sasprindzinājumā. Soļi kļuva piesardzīgāki, rokas ciešāk sažņaudza pistoļu spalus, stiprāk sitās sirdis . . .

Viņi gāja jau vairāk nekā stundu, pagriezieni sekoja cits citam. Likās, šim nogurdinošajam ceļam nav gala.

Piepeši vecākais leitnants apstājās un klusēdams pa­cēla pirkstu, norādīdams uz kaut ko augšā. Atmetuši gal­vas un pacēluši laternas, visi ieraudzīja virs sevis augstu; tumsā izzūdošu velvi.

Vecākais leitnants klusu, gandrīz čukstot sacīja:

—   Uzmanīgi! . .. Mēs tuvojamies alai. Pēc pirmās pa­vēles visiem izslēgt gaismu. Uz priekšu! . . .

Eja tagad veda taisni, bez pagriezieniem, aizvien vai­rāk un vairāk sašaurinādamās, bet velve zemāka nekļuva, palika tāpat kā agrāk milzīgā, tikko saskatāmā augstumā.

Pēc dažām minūtēm vecākais leitnants atkal apstājās: eja sadalījās divās daļās. Mirkli šaubījies, vecākajs leit­nants pasauca Coju. Sekoja īsa pavēle:

—   Izpētīt abas ejas! Izvēlēties ceļu! Jūs vienīgais mūsu vidū spējat ievērot arī bioloģiska rakstura pazīmes.

Cojs devās kreisajā ejā un iegāja gandrīz simt metrus, uzmanīgi raudzīdamies uz abām pusēm. Tuneļa sienas manāmi sašaurinājās, tās bija nelīdzenas, ar ciļņiem un iedobumiem, un tās veselām grupām klāja dziļūdeņu ascidijas uz gariem kātiem, zeltainās gorgonarijas, jūras li­lijas. Visur — dibenā, pie Coja kājām, uz sienām — bija redzams milzīgs daudzums molusku čaulu. Sīs savītās, izliektās gliemežnīcas Cojam likās pazīstamas. Sirds vi­ņam strauji iepukstējās. Viņš steigšus saķēra vienu, ap­gaismoja ar laternu un tikko neiekliedzās. Tā bija viņa! Noslēpumainā, nenotveramā Lammelibranchiata cephala Lordkipanidze!

Cojs stāvēja nekustīgi, baidīdamies elpot, nenovērs­dams acis no brīnišķīgās gliemežnīcas. Viņu še bija tūk­stoši! Varbūt miljoni! Te bija viņu noslēpumainā dzim­tene — iespējams, viena no daudzajām. Bet kur tad ir zelta smilšu nogulsnes? To tuvumā neredz. No kurienes gan šo molusku asinīs varēja iekļūt zelts? Varbūt tālāk?

Aizmirsis apdomu, aizmirsis biedrus, briesmas, kas varbūt slēpās turpmākajā ceļā, Cojs steidzās tālāk tu­nelī, ar laternu apgaismodams visas malas un vērīgi ap­lūkodams dibenu un sienas. Viņš neatrada nekā, kas at­gādinātu zeltu un zelta smilšu nogulsnes. Apkārt bija re­dzami vienīgi neskaitāmi moluski un paretam ascidijas un jūras lilijas. Galvā pazibēja gavilējoša, priecīga doma: «Man taisnība! Izšķirošās nav zelta smilšu nogulsnes!»

Pēkšņi Cojs apstājās. Sienas strauji tuvinājās. Acīs dūrās velve — stipri pazeminājusies, skaidri saredzama, slīpa velve. «Tas nav nezvēru ceļš, tie še cauri netiks,» viņš nosprieda un tūliņ doma par biedriem, kuri gaida viņu atgriežamies, par skolotāju zoologu, kam vajadzīga palīdzība, lika viņam steigties atpakaļ. Taču vispirms viņš pievāca vairākus moluskus, paķēra no okeana dibena da­žas saujas dūņu un, izņēmis no nešķiramās ekskursiju somas pudelīti, piepildīja to ar ūdens paraugu.

Viņš izšāvās laukā no tuneļa, it kā viņam kāds dzītos pa pēdām.

Nodaļa nekustīgi un klusēdama stāvēja iepriekšējā kārtībā.

—   Kas ar jums noticis, Coj? — satraukts vaicāja ve­cākais leitnants. — Jūs uzdūrāties nezvēram?

—   Nē, biedri vecākais leitnant, — stostīdamies galīgi apjucis atbildēja Cojs. — Es steidzos atpakaļ, baidījos, ka aizkavēju nodaļu …

—   Nu, ko jūs sakāt! Jūs bijāt prom pavisam tikai kā­das desmit minūtes. Ātrāk es jūs arī negaidīju. Rezultāti?

—   Kreisā eja nav īstā! Ceļš uz nezvēru alu — pa labi! — Cojs atbildēja, juzdams, ka viņam it kā kalns no­vēlies no pleciem.

—   Lieliski! Ieņemiet savu vietu … Uz priekšu, biedri! Esiet uzmanīgi!

Nodaļa klusu devās ceļā. Jo tuvāk viņi nāca alai, jo vairāk pieauga nepacietība un uztraukums zoologa dēļ.

—  Atvieglināt savu svaru ar gaisa maisu palīdzību! Paātrināt soļus! — pavēlēja vecākais leitnants.

Sāka iet ātrāk. Melnās tuneļu sienas nedaudz tuvinā­jās un visu laiku nodaļai palika saredzamas. Sienas un dibens bija gludi, gandrīz līdzeni, ar retiem, it kā pulē­tiem ciļņiem. Tikai dibenā paretam gadījās zemas jūras li­lijas un gorgonarijas. Pa pusei dūņu apņemtas, rēgojās Cojam pazīstamo gliemežnīcu paliekas.

«Te laikam tās iznīcinājuši šie nezvēri,» Cojs no­domāja. «Kreisajā, šaurajā ejā moluski atraduši nezvē­riem nepieejamu patvērumu un tur saglabājušies …»

Uz dažiem sienu ciļņiem Cojs ievēroja nepareizas for­mas blāvi vizošus, miglainus- plankumus. Viņš vērsa uz tiem vecākā leitnanta uzmanību.

—   Tās ir vizošās gļotas, kas klāj nezvērus, — Cojs klusu paskaidroja. — Peldēdami še cauri un pieskarda- mies ciļņiem, viņi atstājuši uz tiem pēdas. Gļotas ir svai­gas . .. drīz nāks ala . ..