Divu okeānu noslēpums

Ne Cojs, ne Marats, pat ne Pavļiks neatļāvās ne ar vienu skaņu traucēt šo divu zinātnieku neparasto sarunu, kuri abi bija kvēli nodevušies zinātnei un nenogurdināmai izziņas kārei. Cojs klusēja, juzdams, ka sauss, dzeļošs kamols iespiežas kaklā, un domāja, vai arī viņš būtu spē­jīgs tik pašaizliedzīgi, varonīgi izturēties tik šausmīgos apstākļos, kad draud nāves briesmas. Vai arī viņš varētu, aizmirstot sevi, aizmirstot draudošās briesmas, tik vīriš­ķīgi, tik pašaizliedzīgi nodoties zinātnei — darbam, kas viņam uzdots, mērķim, ko viņš sev spraudis?

Zoologa līksmais sauciens viņu atrāva no šīm domām.

—   Esmu pievilcis kompasu pie acīm! — viņš iesaucās. — Kapteini Kaptein! Vai jūs mani dzirdat?

—   Esmu pie aparata, Lord.

—   Virziens nord-nord-ost. Tuvāk austrumiem. Dzīv­nieka ātrums ievērojami palielinājies. Viņa ķermeņa gre­dzeni iepretim manām acīm mazliet pašķīrušies, un mana laterna apgaismo tumšos ūdeņus …

—   Vai jūs tur kaut ko redzat, Lord? — dzīvi jautāja kapteinis. — Tas ir ļoti svarīgi.

—    Nē, kaptein. Tālumā pavīd vienīgi mirgojošo dzīv­nieku uguntiņas. Jau ilgi pirms mūsu tuvošanās tās strauji pasitas sāņus, it kā atbrīvojot mums ceļu . .. Ivan Stepa­novič, dzirdiet, Ivan Stepanovič!

 — Es klausos . . . klausos, Arsen Davidovič.

—          Ziniet, man nupat iešāvās prātā doma … Ir tāds iespaids, it kā tumšo dziļumu iemītniekiem būtu kāds pa­pildu maņu orgāns, kas tos brīdina, kad tuvojas dzīvas būtnes vai priekšmeti .. .

— Lūk, kā? Interesanti . . . Bet, ja tā nav ne redze, ne dzirde, tad kādas objektivas parādības, izņemot gaismu un skaņu, šī jaunā maņa ūdens vidē spēj uztvert?

—          Spiedienu! Domāju, ka šis maņu orgāns, protams, nav pilnīgi un principiāli jauns, bet vienīgi izsmalcināta, tūkstošreiz vairāk attīstīta spiediena sajūta, kas lielākā vai mazākā mērā raksturīga katrai dzīvai būtnei.

—          Ak, redz kā! Jūs domājat, ka kustīgs priekšmets, jo ātrāk un spēcīgāk tas kustas, izdara spiedienu uz priekšā gulošiem ūdens slāņiem, un šo spiedienu, tam pār­ejot no vielas daļiņas uz daļiņu, no slāņa uz slāni, jau iz­tālēm uztver ūdens organismu izsmalcinātie jutekļi?

Vai tā?

—          Gluži pareizi. Jūs mani pilnīgi sapratāt. Jūs . . . Kaptein! Kaptein! — piepeši iekliedzās zoologs.

—   Klausos! Klausos, Lord!

—          Kreisajā pusē gluži tuvu pavīdēja augsta un tieva smaile gluži kā minarets. Parādās uzkalni un klintis. Mēs joņojam gar kalnu grēdas atzarojumiem . . . Tas ir pilnīgi skaidrs. Mana laterna tos spoži apgaismo. Bet tagad mil­zīga, gandrīz kubiska klints, līdzīga viduslaiku pilij ar tornīšiem, bastioniem un robotām sienām . ..

—          Lieliski, Lord! Aprakstiet sīkāk, tas mums noderēs meklējot.

—          Labi, kaptein. Es tikai neesmu pārliecināts par vir­zienu. Pirms tam, kad man izdevās paskatīties kompasā, dzīvnieks taču varēja vairākkārt mainīt virzienu.

—          Tagad tas vairs nav svarīgi. Mēs uzņemsim kursu tieši uz austrumiem, uz zemūdens kalnu grēdu un pēc tam gar to uz ziemeļiem. Mēs meklēsim jūsu apzīmēto smaili un pili. Pazīmes paziņojiet mums biežāk.

—   Klausos …

—          Ahā! Arī Šelavins atgriežas ar saviem ceļabied­riem. Signāli uz pults rāda, ka atveras izejkameras borts. Pēc dažam minūtēm dosimies ceļā.

Uzņēmusi Selavinu un viņa biedrus, zemūdene brauca

vairāk nekā pusstundu, līdz uz centrālā posteņa ekraria beidzot mrādījās tumšās zemūdens kalnu grēdas masas, kas pamazām cēlās augstāk un aizsedza visu ekrānu. Ultraskaņas prožektori jau iztālēm uz kalnu grēdas fona sataustīja atsevišķu izciļņu, pakalnu, ieplaku un aizu ne­skaidras apveidus. Lai labāk tos novērotu, zemūdene pie­gāja ļalnu grēdai pavisam tuvu, pēc tam pagriezās pret ziemeļiem un lēni virzījās uz priekšu. Laiku pa laikam zoologs ziņoja jaunas un atkal jaunas pazīmes: ieeja aizā varenas arkas veidā, divi pakalni ar seglieni starp virsot­nēm, divas klintis — mazākā uz lielākās. Visu to leit­nants Kravcovs pierakstīja stingrā secībā, aprēķinot aptuveni attālumus starp šiem punktiem.

Ar neizprotamu neatlaidību dzīvnieks nesa zoologu ar milzīgu un it kā pieaugošu ātrumu aizvien tālāk un tā­lāk uz ziemeļiem. Turpretī zemūdene bija spiesta braukt tikai ar divām desmitdaļām ātruma, lai varētu saskatīt pazīšanas zīmes, tikko tās parādās uz ekrana.

Bija pagājušas jau četras stundas kopš brīža, kad zi­nātnieku tika sagrābis briesmonis. Zemūdene noteikti at­palika no šī briesmoņa, un bija skaidrs, ka atstatums starp viņiem aizvien palielinās. Leitnantu Kravcovu sar­dzē nomainīja vecākais leitnants Bogrovs, taču kapteinis joprojām palika centralajā postenī.

Vēl pēc stundas zoologs ziņoja, ka dzīvnieka gredzeni atkal cieši sakļāvušies ap ķiveri un viņš vairs neko nere­dzot. Pazīšanas zīmes vairs netika ziņotas. Palika zināms vienīgi vispārējais virziens — tieši uz ziemeļiem. Bet zoologs žēlojās, ka roka ar kompasu, elkonī saliekta un piespiesta pie krūtīm, satūkusi un notirpusi, viņš to gan­drīz nfejūtot. Tā pagāja vēl pāris stundas.

Zemūdene joprojām lēni virzījās gar kalnu grēdu.