Divu okeānu noslēpums

—   Goda vārds, Arsen Davidovič, es neizturēšu! Jūs tik daudz reizes devāties ekskursijā bez manis, bet man še jānīkst un aiz skaudības jāgrauž nagi. Droši vien re­dzējāt daudz interesanta! Nē! Apgalvoju jumš, es neiz­turēšu. Es no tā vien nopietni savārgšu. Droši vien būtu bijis jums noderīgs. Jūs taču zināt, kā mani interesē jūsu ekskursijas!

—   Nu nevajag tā izsamist, mans draugs, — sacīja aizkustinātais zinātnieks. — Mēs abi vēl vareni pastrādā­sim. Pēc trim cienām ierīkosim ilgstošu dziļūdeņu staciju uz dienām pieclm. Tas ir paredzēts pēc mūsu jaunā darba plāna. Apsolu, la bez jums es kāju ārpus zemūdenes ne­speršu!

Gorelovs saslējās kā no negaidīta sitiena un, šķiet, kļuva vēl dzeltenīgāks. Viņa melnās, iekritušās acis uz mir­kli pārklāja brūni- plaksti. Viņš brītiņu klusēja, tad pie­liecies dobji ievaicājās:

—   Bet vai līdz šai stacijai… no šejienes tālu? . ..

—   Nē, mīļais! — uzsmaidīdams kā gražīgam bērnam, kas nevar sagaidīt apsolīto rotaļlietu, atbildēja zoologs. — Pavisam divsimt divdesmit kilometru uz dienvidiem pa pašreizējo meridiānu … Ap šo punktu ir pilnīgi neiz­pētīts apgabals. Tur mūs gaida daudz interesanta, jauna . .. Tikai, lūdzu, — zinātnieks apķērās, — nevienam par to nesakiet.. . Kapteinis negrib, ka šis plāns būtu kādam zināms … Atcerieties … pēc notikuma Sargasu jūrā . . . Bet es zinu, jūs neesat no pļāpīgajiem.

Gorelovs neko neatbildēja. Viņš sēdēja klusēdams, sagumis un nolaidis galvu. Tad smagi piecēlās.

—   Labi … — viņš neskaidri nomurmināja un, šļūk­dams ar lielajām rītakurpēm, lēni devās uz durvīm.

Zinātnieks noraudzījās viņam pakaļ, uz viņa kaulaino, sakumpušo muguru ar cauri ritasvārkiem redzamām lāp­stiņām un nedroši, ar zināmu nemieru noteica

—   Galu galā, es domāju, tas jau nav tik svarīgi, Fjodor Michailovič. . . Varbūt mēs iztiksim arī bez dubļu vannām…

Bet Gorelovs laikam nesadzirdēja. Nepagriezdamies un neatbildēdams, ar nodurtu galvu viņš atstāja labora­toriju un aizvēra aiz sevis durvis.

Pēc zināmā piedzīvojuma zemūdens kalnu grēdas aizās zoologa attiecības pret Gorelovu bija radikali mai­nījušās. Starp citu, visa zemūdenes komanda, sākot ar kapteini un beidzot ar apkopēju, nezināja, ko vairāk apbrīnot: drosmīgo Pavļika cīņu ar krabju pulkiem vai arī drūmā Gorelova negaidīto pašaizliedzību, meklējot pa­zudušo okeanografu. Visi bija ļoti uzmanīgi un gādīgi pret vecāko mechaniķi, kas tik nopietni cietis, palīdzot biedram nelaimē. It kā kautrēdamies, Gorelovs samulsis pieņēma visus šos cieņas un uzmanības apliecinājumus un neveikli atjokojās, vairīdamies no zoologa rūpīgās gā­dības. Gorelovs nemēģināja un nevarēja noslēpt prieku, kas šajā sirsnības un draudzīgas līdzjūtības atmosfērā bieži apmirdzēja un pārvērta viņa parasti skarbo, drūmo seju. Un tomēr ne vienreiz vien gadījās, ka tie, kas ap­meklēja slimo biedru, atrada viņu nospiestā garastāvoklī, kad viņš, redzams, no sirds vēlējās tikai vientulību, kad agrākais nesabiedriskums un drūmums atgriezās, un tad, sagumis sēžot uz gultas ar zemu nokārtu, rokās sa­žņaugtu galvu, uz visiem jautājumiem, raižu pilniem un līdzjūtīgiem, Gorelovs atbildēja pikti un aprauti, un na­baga zoologs mulsa minējumos par sava vienīgā pacienta slikto garastāvokli, piedēvēdams šis piepešās garastā­vokļa maiņas nepareizai ārstēšanai. Tomēr, Gorelovam arvien vairāk izveseļojoties, šās grūtsirdības un sapīkuma lēkmes zoologam par lielu apmierinājumu parādījās aiz­vien retāk un pēdējās dienās, kopš slimais piecēlās no gultas un sāka iziet no slimnīcas kajites, gandrīz izbei­dzās pavisam.

Tāpēc nav grūti saprast nemieru, ar kādu zoologs pa­vadīja Gorelovu, kad tas pēkšņi atstāja laboratoriju, un kāpēc viņš ilgi nevarēja koncentrēties iesāktajā darbā.

V nodaļa LORDS BRIESMĀS

Jaunie ļaudis izspurdza no zemūdenes izejkameras gluži kā draiskulīgi skolnieki starpbrīdī pēc garlaicīgas mācību stundas. Marats smiedamies nogrūda no platfor­mas Coju, kas vēl nebija paguvis iedarbināt savu skrūvi, un Cojs, nejēdzīgi plātīdamies ar rokām un kājām un neganti lādēdamies, nogāja dibenā.

—   Iekriti, zelta meklētāj — gavilējoši kliedza Ma­rats un, iedarbinādams skrūvi, metās pakaļ Cojam, sa­tvēra viņu aiz kājām un uzšāvās augšup.

—   Laid vaļā, velns tāds! — Cojs neganti brēca, ka­rādamies ar galvu uz leju un no visa spēka spārdīdamies. Viņš rīstījās smieklos un tikko jaudāja laiku pa laikam apveltīt Maratu ar visniknākām lamām un draudiem: — Nelietis! Neģēlis! Es tev sprandu apgriezīšu! Labāk laid vaļā! Huligāns! Es tevi gabalos saraustīšu, līdz ko tu parādīsies pie manis laboratorijā! Palīgā!!!

Marats, aurodams un skali smiedamies, joņoja ar visu piecdesmit zirgspēku motora jaudu, cieši turēdams savu upuri aiz kājām, un Cojs zem. viņa nevarīgi kūļājās, no visa spēka cenzdamies atsvabināties.