Divu okeānu noslēpums

Pavļiks, kas sekoja saviem draugiem, redzot Coja iz­misīgo stāvokli, nevarēja vairs izturēt. Viņš iedarbināja skrūvi ar visu desmit desmitdaļu ātrumu, kā putns uz- spurdza virs Marata un, mežonīgi spiegdams, uzkrita zemūdens huliganam uz pleciem, apvija ar kājām viņa kaklu un, pārliecies pāri ar galvu lejup, sāka raut nost Marata rokas no viņa upura kājām,

—   Turies, Coj! — viņš spiedza. — Turies! Mēs viņu sasiesim! Un — prom uz miliciju! …

Triju metālisku ķermeņu kamols te samudžinājās, te atšķetinājās. Trīs spilgtas, zilganas zvaigznītes griezās neiedomājamā dejā. To gaismas pievilināti, dziļumu iemītnieki no visām pusēm steidzās uz trača vietu, mir­guļodami daudzkrāsainām uguntiņām un tūlīt kā ilu­minācijā aizlidoja uz visām pusēm. Aizvien vēl karāda­mies ar galvu lejup, Cojs atcerējās savu dīkā stāvošo skrūvi. Vienā mirklī viņš atvēra patronsomu, spēcīga ūdens strūkla ietriecās Maratam krūtīs, un tas, negaidot pārsteigts, aizlidoja kopā ar Pavļiku vairākus metrus lejup, griezdamies un kūleņodams ūdens virpulī. Sākās jauna pakaļdzīšanās.

—   Turi viņu! Turi! … — kliedza Cojs, strauji trauk­damies pakaļ Marata zilganajai zvaigznītei.

—   Turi! … — sajūsmā spiedza Pavļiks.

Viņš bija daudz vieglāks par Maratu, un skrūve nesa viņu uz priekšu ar lielāku ātrumu. Tāpēc Pavļiks pirmais panāca pretinieku un uzkārās viņam kaklā.

—   Pavļik, laid! — piekusis un aiz smiekliem aizelsda­mies, lūdzās Marats. — Viņš mani nositīs! Goda vārds! …

Kamēr viņi ķepurojās, bija klāt arī Cojs. Cojs ar Pav­ļiku no abām pusēm ieķērās Maratam plecos un sāka viņu purināt, atskanot žēlām vaimanām, lūgumiem, nožēlām un solījumiem. No purināšanas Marata galva svaidījās, un viņš visiem spēkiem sasprindza kaklu, lai neatsistos ar galvu pret ķiveri.

Beidzot Pavļiks iežēlojās un palaida Maratu vaļā. Pie­kusuši, taču priecīgi visi trīs lēnām aizpeldēja, reižu rei­zēm skaļi iesmiedamies, atceroties, cik jocīgi Cojs bija karājies ar galvu lejup, kā atsprādzis nost Marats ar Pavļiku un cik smieklīgi ķiverē kūļājās Marata galva. Marats peldēja pa priekšu, lāgiem pavērdamies kompasā

—   Bet kur gan tu īsti gribi nokļūt? — beidzot vaicāja Cojs.

—   Pie šelavina . .. Viņš pārlūko izliktos aparatus un lūdza Skvorešņu viņam atsūtīt jaunu dziļūdeņu terrnometru, jo veco satrieca ūdens. Neizturēja spiedienu . .. Jādomā, ka,tā apvalkā bija kāds defekts.

—   Jā, ar gandrīz piecsimt atmosfēru lielu spiedienu jokot nevar. Nabaga Ma-tvejevs tagad visu mūžu to atmi­nēsies!

—   Vai tu biji klāt? Kā tas notika?

—   Es arī biju! Es arī biju, Marat! — Pavļiks steidzās pastāstīt. — Es pats redzēju. Ai, cik .briesmīgi! Ivanam Stepanovičam ievaj.adzējās ūdens parauga. Matvejevs piegāja pie krāna un tikai pagrieza kloķ'ti . .. Kr.āns droši vien bija sabojājies . . i'ai ari es nezinu, kāpēc . . .

—   Caurule bija vāji pieskrūvēta, — Cojs paskaidroja.

—   Nūjā … .Caurule bija vāji pieskrūvēta, un, tikko Matvejevs atgrieza krānu, kad pēkšņi tas ar briesmīgu svilpienu, tādu svilpienu, ka taisni šausmas . .. pēkšņi atrāvās nost — un kā lode! . . . Neviens pat viņu gaisā neredzēja. Un kā triecās starpsienā! . . .

—   Vai starpsienu izsita cauri? — Marats vaicāja.

.— Nē, neizsita. Bet no caurules izšāvās ūdens strūkla,

tieva, taisna, cieta kā tērauda stienis. Visa vienos tvai­kos … Un visa telpa piepildījās ar tvaiku.

—   Ūdens izplešanās, piepeši pazeminoties spiedie­nam, — atkal piemetināja Cojs

—   Jā, piepeši pazeminoties spiedienam … — mechaniski atkārtofa Pavļiks. — Matvejevs steidzās aizgriezt rezerves krānu pie apšuvuma un nejauši ar roku pieskā­rās ūdens stienim … Un es pats redzēju, Marat, pats re­dzēju, kā no viņa rokas pēkšņi atrāvās divi pirksti. Nu zini, gluži kā ar nazi nogriezti! .. . Matvejevs uzreiz pat neko nejuta, viņš tikai sagrīļojās. Tad izšļācās asinis, viņš nobāla. Skvorešņa viņu aizveda, bet Ivans Stepanovičs metās pie krāna un pats to aizgrieza. Vai, cik tas bija briesmīgi, Marat! . ..

Priekšā parādījās sarkans, miglains plankums, kas drīz pārvērtās sarkanā spuldzītē, bet pēc tam arī peldošās bojas vertikāli izvilktā, tievā tauva; uz tās karājās dziļūdeņu termometrs un augstāk Ekmana-Merca hidrometriskie spārniņi. Spārniņu skrūve lēni griezās savā vara gredzenā, stūres četrstūrainā lāpstiņa norādīja straumes virzienu — no dienvidiem uz ziemeļiem. Tauvas gali no­zuda tumsā, bet augšā un apakšā kā miglaini, sarkani Jā­irsumi izlauzās pārējo spuldzīšu gaisma, norāde uz tauvas turpinājumu abos virzienos.

Draugi tuvojās tauvai un šelavinam, kas tur trādāja.

Negaidot atskanēja zummera zuzoņa: visus četrus iz­sauca zemūdene.