Divu okeānu noslēpums

—    Protams, ka nav viens un tas pats. Bet vai tad visi okeana dzīvnieki un augi neizlieto okeana ūdenī izšķī­dušo elementu visniecīgākās da|iņas, lai uzbūvētu vese­las sava organisma daļas? Ņemsim, piemēram, kalciju. Jūras ūdenī tā pavisam ir tikai piecas simtdaļas procenta, bet madreporu un noritovu korāļos kalcija oksids jeb kaļķis sasniedz līdz piecdesmit trīs procentus no šo būtņu svara; dažos moluskos tā pat vairāk nekā sešdesmit procentu. Vai silicijs. Jūras ūdenī tas atrodams no vienas lidz divām desmittūkstošdaļām procenta, bet silicija sūk­ļos tā ir deviņdesmit procentu no sūkļu svara! Ir ūdens organismi, kuros viena vai otra elementa koncentrācijā tūkstošreiz lielāka nekā šā paša elementa koncentrācijā apkārtējā ūdenī.

—   Ahā! Ahā! Nu, nu? — Marats satraukts rosījās uz ķeblīša. — Es sāku saprast! . .. Runā, Cojiņ, runā …

—   Kā gan tas notiek? — Cojs turpināja, aizraudamies līdz ar Maratu. — Dažādo elementu sāļi viegli izspiežas caur ūdens organismu plāno apvalku un tur savienojas ar organiskām vielām. Pie tam tie pāriet koloidālā formā un tādējādi zaudē iespēju atgriezties atpakaļ apkārtējā ūdenī. Organisms šos elementus sevī aiztur, izlietodams tos barībai, gliemežnīcas skeleta uzbūvei, bet reizēm pagaidām vēl nezināmiem nolūkiem. Tad nu es arī nodomāju…

—   Urā! Sapratu! Sapratu, lai velns mani parauj! — iesaucās Marats, pietrūkdamies kājās. — Lieliski! Ģe­niāli! Sie nolādētie moluski izsūc no jūras ūdens zeltu! . . . Mēs viņus piespiedīsim izsūkt šo zeltu mūsu vajadzībām' Mēs tos pārvērtīsim par zelta fabrikām! Par padomju zelta fabrikām! Coj! Coj, tev šis darbs jāturpina! Tā ir ģeniālā ideja! Tev nav tiesību to pamest! Tas ir nepiecie­šams mūsu valstij! Uz tevi gulstas atbildība …

—   Marat, es pats to labi saprotu … — gandrīz kā atvainodamies sacīja Cojs. — Tas taču būtu īsts sociā­lismā zelta cietoksnis! Bet ko es varu darīt? Es jau piec­padsmit dienas mokos ar šo problēmu, bet nekas neiz­nāk … Man jau gandrīz nav vairs materiala, no šā no­lādētā moluska gandrīz nekas vairs nav palicis pāri. Ja bijis vēl kaut jel viens eksemplārs!

—   Es to atradīšu! — Marats iesaucās, pacēlis roku.

—   Zvēru tev! Lai arī man vajadzētu zaudēt roku vai kāju! Bet galvu, šķiet, esmu jau zaudējis … Taču tādam atklājumam pat dzīvības nav žēl!

—   Atkal no tevis, kaco, sācis šļākt ideju un atklā­jumu fontāns, — durvīs atskanēja zoologa balss. Viņš raiti ienāca laboratorijā un sāka uzvilkt savu zilo darba virsvalku. — Nu, nu … Pastāsti … Man patīk klausī­ties tavus sensacionālos atklājumus …

Cojs, nosarcis pārlikdams mēģenes un kolbas uz sava galda no vienas vietas otrā, meta uz Maratu lūdzošus skatienus. Marats priecīgi un satraukti iesmējās.

—   Nē, nē, Arsen Davidovič! Ideja vēl atrodas tap­šanas stadijā … Bet, kad uzdevums būs atrisināts, jūs pirmais to uzzināsiet!

Zoologs noplātīja rokas, tēlodams visdziļāko iz­brīnu.

—   Ko es dzirdu, Marat? Tik solida, nopietna pieeja? Tev ir milzīgi panākumi zinātniskajā darbā, kaco. Lie­liski, draudziņ, lieliski! Es apbruņošos ar pacietību un gaidīšu klusēdams …

—  Jūs nenožēlosiet, Arsen Davidovič! — Marats tur­pināja tai pašā tonī un, pavērsdamies pret Coju, sacīja:

—   Vai tev nekā steidzama nav, Coj? Nāc man līdz. Man vēl daudz kas ar tevi pārrunājams .. .

—  Vai jūs atļaujat, Arsen Davidovič?— Cojs vaicāja zoologam.

Atļauju saņēmuši, jaunie draugi noauda aiz durvīm.

Zoologs vēl nebija paguvis stāties pe darba, kad pie viņa laboratorijā ienāca Gorelovs.

—   Ā, mans dārgais pacients! — zitātnieks viņu prie­cīgi apsveica. — Ienāciet, ienāciet! Vienmēr priecājos jus redzēt. Kā jūtaties? Labāk? Sēstieties rau, še, lūdzu!

Gorelovs bija tērpies garā, svītrainā ritasvārkā, ar pārsēju ap galvu. Viņa dzeltenbrūrujā seja vel bija re­dzamas slimības pēdas. Viņš piemetis uz ķeblīša. _

—    Paldies, Arsen Davidovič! fas ir jūsu rupju un gādības nopelns. Bet patiesi — līdz nāvei jau apnicis pa gultu vāļāties. Kad jūs mani atlaidīsiet?

—   Pagūsiet, pagūsiet, dārgais! Nesteidzieties. Mēs jūs pamatīgi paārstēsim, izremontēsim, tad iziesim elek- trizacijas kursu, dažus masažas seansus, dažas karstas dubļu vannas. Esmu pamanījis, ka jums ir neliela sliek- sme uz reimatismu un aptaukošanos … Ziniet, tas mēdz būt iedzimts … — satriektā balsī piebilda zinātnieks, laipni uzlikdams roku savam pacientam uz ceļgala.

Viņš ar baudu uzskaitīja procedūras, un bija redzams, ka nedomā visai drīz izlaist no rokām tik retu gadījumu savā trūcīgajā ārsta praksē.

Gorelovs sasita milzīgās plaukstas un taisni iebrēcās:

—   Dieva dēļ, Arsen Davidovič! Apžēlojieties! … No kurienes tad man aptaukošanās? Kas par reimatismu? Pa­žēlojiet manas nelaiķes mātes piemiņu! Viņa taču nomira ar plaušu karsoni.

—   Nu, redziet .. . redziet… — apjucis murmināja zoologs,'noliekdamies pār mikroskopu. — Nomira … Ar tādām būšanām jābūt uzmanīgākam.