Divu okeānu noslēpums

Viņš jau uz galvas bija ielaidies izraktajā alā gandrīz līdz viduklim. Ar dubļiem aizlipuši laterna tik tikko ap­gaismoja niecīgo telpu priekšā. Rokas sāpēja. Seju klāja sviedri, darot acis aklas. Vēl dažas kustības — un būs jā­atpūšas. Piepeši Gorelova pirksti sāka slīdēt pa kaut ko gludu, un zem viņa atskanēja smalka, tikko sadzirdama čirkstoņa. Pirksti notrauca no šķēršļa dūņas … Un Gore­lova sirds pēkšņi sāka neprātīgi sisties, it kā gribēdama izlēkt no krūtīm. Kas tas? Lāpstiņa? Nevar būt! Iekams viņš spēja ko apsvērt, negaidot gluži tuvu apakšā atska­nēja pazīstamā murmināšana un pa starpām dobji, tomēr pietiekami skaidri:

—   Velns! …

It ka dabūjis triecienu, Gorelovs atgazas atpakaļ un no visa spēka iekliedzās:

—   šelavin! . . . Šelavin! . . . Tas esat jūs?

—   Bet kas tad cits, atļaujiet jautāt? Kas tur ir?

—   Tas esmu es! Es . . . Gorelovs. Mans dievs! Mēs jūs meklējām . . . Mani apbēra . . .

—   Tāpat kā mani! Lieliski!

Selavina vārdi caur skafandru bija dz'rdami lai gan dobji, taču pilnīgi saprotami un liecināja par viņa ap­skaužamo mieru un pat zināmu humora iijūtu. Redzams, varonīgais zinātnieks bija tālu no izmisuma un nepavi­sam nezaudēja aukstasinību pat tik bēdīgos apstākļos. Gorelovs atcerējās okeanografa paražu sarunāties skaļi pašam ar sevi, kad viņš bija aizrāvies ar Kādu interesantu darbu, balsī pukoties par neveiksmēm un jūsmot par pa­nākumiem. Acīm redzot šī paraža Sela\inu neatstāja arī tagad, kad viņš atradās zem milzīga, nobrukuša dūņu blāķa un rosījās zem tā, meklējot glābņu. Tas neapšau­bāmi bija Selavina monologs, kas nonīča līdz Gorelovam un sākumā viņu tā nobiedēja ar savu murdoņu. Gorelovs pat iesmējās .. .

—   Kā jūtaties, Ivan Stepanovič? Vai nobrukumā jūs neievainoja?

—   Nemaz! Rokos uz izeju . . . Var teikt, esmu pārvēr­ties kurmī. Bet ko jūs darāt?

—   Esmu viegli ievainots … Nekā nopietna. Ari ro­kos, bet atdūros pret granita sienu. Tagad nezinu, kurp virzīties.

—   Uz kuru pusi jūs dodaties?

—   Tas ir — kā? Nu . . . taisni uz priekšu.

—   Vai tad jums nav kompasa, atļaujiet jautāt? Jeb jūs neprotat to lietot? — atskanēja okeanografa jautājumi pazīstamā, bet tagad taisni apburošā, errīgā balsī.

Patiesi, kā gan viņš varēja aizmirst tik vienkāršu un šādā stāvoklī visnepieciešamāko lietu! Klusēdams Gore­lovs cauri dūņām pievilka roku pie acīm un paskatījās kompasā.

—   Siena no manis ziemeļos, Ivan Stepanovič.

—   Nu, lieliski! Rocieties uz rietumiem, gar sienu. Tur ir izeja no tuneļa. Velve man uzgāzās tuneļa vidū, netālu no izejas. Tātad izveidojies uzkalns, kas pie sienām ir zemāks. Virzieties metra attālumā no sienas, citādi uzdur- sieties uz ciļņa un to nāksies apiet. Tieši zem šī ciļņa es arī atradu lieliskās zelta smilšu nogulsnes.

Zinātnieks apvidu pētījumos bija pieradis visu ievē­rot, un viņa ietrenētās novērošanas spējas tagad solīja glābiņu.

Dūņu gūstekņi atjaunoja darbu. Tusnīdams un atels- damies Selavns gandrīz nepārtraukti runāja, drīz sūro­damies par pazaudētajām zelta atradnēm, drīz jūsmīgi stāstīdams par neparastas oktaedra formas zelta tīrrad­ņiem ar neapšaubāmi hidrotermalu izcelsmi.

—   Tā ir ļoti reta parādība, — šelavins sacīja. — Vai jūs saprotat, kādu interesi tas radīs zinātnieku aprindās? Tpū, velns! Dūņas ir tik slapjas, ka bez skafandra ar tām varētu aizrīties! Absolūti! Laikam mēs tuvojamies uzkalna ārējiem slāņiem izejai … Starp citu, es tomēr paguvu ielikt somā dažus lieliskos tīrradņus. Skaisti, tīri, astoņšķautnaini kristali, turklāt neparasta lieluma …

—   Ivan Stepmovič, — Gorelovs pārtrauca okeano­grāfu, — kāpēc jūs neatbildējāt uz izsaukumu? Vai jums sabojājies radio?

—   Nobrukums notika tai pašā mirklī, kad beidzu sa­runu ar zemūdeni un gribēju atjaunot sakarus ar jums. Mana vadības pults bija vaļā, to apņēma dūņas un ieslēdzēji aizsērēja. Bet vai jums ari radio nedarbojas?

 Jā. Nevaru saprast, kāpēc. Iespejams, ka, atsiz­damies ar deniņiem pret klausāmo aparatu, esmu to sa­bojājis.

—   Iespejams, iespejams … Ko dara jusu brūce?

—   Asinis sen vairs nesūcas. Sajūtu tikai smeldzošas sāpes deniņos. Nekas nopietns . . .

—   Ko jūs sacījāt? Pēdējos vārdus nesadzirdēju. Jus laikam atraujat galvu no ķiveres, un skaņas līdz manim nenonāk.

—   Jā . .. Nejauši.

—   Tā gan . .. Tūlīt laikam izkulšos. Dūņas kļuvušas gluži šķidras. Bet kā jums?

—   Ap mani tās bez pārmaiņām. Biezas tāpat kā agrāk. Es nespēju ātri strādāt… Vājums … Aizsmoku …

—   Nu, nekas! Pacietieties, mīļais! Tikko izrāpšos, sākšu rakties jums pretī. Bet jūs atpūtieties, nav kur steigties. Iestiprinieties ar kakao …

Ak nē! Gorelovs steidzās, steidzās, cik bija spēka. Jo tuvāk likās glābiņš, jo dedzīgāk, nepacietīgāk viņš pēc tā tiecās. Viņš strādāja, sasprindzinādams visu savu jau izsīkstošo enerģiju. Brīžam apziņu ietina migla, Selavina. balss viņu neaizsniedza, taču viņš joprojām gandrīz me- chaniski kustināja gurstošās rokas un centimetru pēc cen­timetra rāpās uz priekšu, atkarodams dzīvību.

—   Nu tā! Uh! Beidzot! Izrāpos gan!  Gorelovu aiz­sniedza mierīgā, gavilējošā okeanografa balss.