Divu okeānu noslēpums

Cojs turpināja neatlaidīgi pētīt noslēpumainā moluska paliekas, neko nevienam par saviem nolūkiem nesacīdams, cenzdamies strādāt tikai vienatnē, kad laboratorijā ne­viena nav. Tomēr bija arī dienas, kad viņš pie šā darba nepieskārās un drūmi soļoja pa laboratoriju vai arī, at­stājis visu, ietērpās skafandrā un aizgāja klejot pa okeana dibenu — viens vai arī Marata un Pavļika sabiedrībā.

Arī šodien, kad viņš, izmisuma mirklī aizmetis trij- kāju ķeblīti, piecēlās un, matus bužinādams, sāka staigāt pa laboratoriju, Marata ierašanās viņu ļoti iepriecināja.

—   Nu, ko tu te viens pats klirnsti, Coj? — Marats vaicāja, uzmezdams skatienu laboratorijas galdam ar ne­pabeigta, pārtraukta darba pazīmēm. — Ja darbs nesokas, iziesim kopā uz jūras dibenu. Man ir šādi tādi Skvorešņas uzdevumi . . .

—   «Nesokas»!… — saniknots atkārtoja Cois un, it kā zaudējis pašsavaldīšanos, izmisuma pilnā balsī iesau­cās: — Tas nav darbs, bet mocība! …

—   Es jau sen esmu ievērojis, ka tev lāgiem ir riebīgs garastāvoklis, — Marats piesardzīgi izmeta.

—   Kad galvā iezogas kāda ideja un ne dienu, ne nakti nedod tev miera … — Cojs ierunājās, atsēzdamies uz ķeblīša un saņemdams galvu plaukstās, — kad šī ideja gan dodas tev rokās, gan izslīd, it kā ņirgādamās par tevi … Ja tu zinātu, Marat, cik tas grūti! Man likās, ka es esmu uz liela atklājuma sliekšņa.

—  Atklājuma? — Marats sarosījās kā kaujas zirgs, kas ausās, izdzirdis pirmās taures skaņas. — Ak Coj! Ja tas nav noslēpums . . .

Viņa acis iezibējās, balsī izskanēja lūgums, pat nepa­devīgais ērkulītis galvvirsū, šķita, saslējās vēl augstāk, gluži kā materializēts jautājums.

Cojs rūgti pasmīnēja un sacīja:

—   Diemžēl, tas drīzāk ir tikai paredzams atklā­jums … Jauna, nepiedzīvojuša, aizrautīga cilvēka sapņi.

—   Nezaudē dūšu, Coj mīļais, — Marats mierināja, piesēzdamies līdzās uz ķeblīša un uzlikdams roku drau­gam uz ceļgala. — Vienīgi aizrautīgi cilvēki izdara īstus, lielus atklājumus. Kas par lietu? Pastāsti …

Cojs atkal brītiņu klusēja un tad pēc īsa šaubu brīža klusi iesāka:

—   Kad Arsens Davidovičs zelta atrašanos šā Lordki- panidzes vārdā nosauktā nolādētā moluska asinīs izskaid­roja ar nejaušību, es sirds dziļumos viņam nepiekritu. Nejaušības dabā ir retas. Uz tām nevar balstīties. Viss izskaidrojams likumsakarīgi. Vai tiešām šīs zelta smilšu nogulsnes tik bieži izkaisītas okeana dibenā?! Un es at­cerējos, ka viss Pasaules okeāns ir milzīgas zelta smilšu nogulsnes … Visi tūkstoš trīssimt miljonu kubikkilometru okeana ūdeņu ir piesātināti ar zeltu! Tev tas jāzina. Jūras ūdeni taču mēs atrodam ļoti daudz elementu, kas sasto­pami zemes garozā. Lielākā vai mazākā daudzumā, daudz kas tikai mikroskopiskās procenta daļās, tomēr atrodams. Se ir viss, sākot ar skābekli, ūdeņradi, vienkāršu vārāmo sāli, līdz dzelzij, sudrabam, zeltam un pat radijam. Vai

v nu tīrā veidā, vai dažādu ķīmisku elementu savienojumos ar citiem elementiem. Jūras ūdenī galvenā nozīme, pro­tams, ir skābeklim un ūdeņradim, no kā arī sastāv pats ūdens. Ja tas šos elementus satur deviņdesmit sešu ar pusi procentu apmērā no sava svara, tad chlora tajā pavisam ir divi procenti, nātrijā viens un četrpadsmit simtdaļas procenta, magnija, sēra, kalcija, broma, rubidija — simtās un tūkstošās daļas procenta, bet, teiksim, zelta — visnie­cīgākās miljondaļas procenta. Bet, ja pareizina šo ār­kārtīgi niecīgo zelta daudzumu ar Pasaules okeana miljardiem tonnu ūdens, tad izrādīsies, ka tajā atrodas simtiem miljonu tonnu zelta!

—   Ja nu iemācītos šo zeltu iegūt, — domīgi piebilda Marats. — Kas tad būtu valūtas! Grandiozs, neizsmeļams Padomju Savienības zelta fonds! Kāds jau droši vien šo zeltu mēģinājis iegūt, Coj?

—   Nu, protams! Cik reižu! Tikai nekas nav iznācis. Visi mēģinājumi beigušies neveiksmīgi. Tas ir, iegūt jau gan to ieguva, taču pūles neatmaksājās. Ja ieguva mili­gramu zelta, tad tas izmaksāja — salīdzinājuma pēc sa­cīšu — veselu gramu zelta. Ieguvums izrādījās neizde­vīgs. Ja cilvēks ar sarežģītu metodu palīdzību nevar pie­tiekamā daudzumā iegūt zeltu no jūras, tad es izdomāju, ka to varētu izdarīt molusks.

— Re, kā . . . — lēni novilka Marats. — Bet… bet okeānā taču, tu pats sacīji, zelts ptrodas niecīgā dau­dzumā izšķīdis ūdenī, turpretī molrska asinīs tas sasto­pams stipri koncentrēta veida. Tas taču nav viens un tas pats …