Divu okeānu noslēpums

Pēc ceturtdaļstundas nemitīga gājiena Gorelovs pa­manīja savu kļūdu: aiz pagrieziena viņa priekšā negai­dot pacēlās gluda, it kā ar milzīgu cirvi aptēsta siena. Tā­lāk nebija, kur iet, un viņš pagriezās atpakaļ. Nonācis pie izejas, Gorelovs apstājās un iegrima domās. Kamēr no meklēšanas atgriezīsies pārējie biedri, paies vēl labs laiks. Nebūtu slikti izmantot šo laiku un pārmeklēt citas aizas Jā, tas nebūtu slikti .. . visādā ziņā … Un ja turklāt at­rast Šelavinu izdotos tieši viņam, Gorelovam? . .. Viņš spilgti iztēlojās, kāds triumfs tad viņu sagaidītu. Bez tam, ja saka taisnību, viņam bija žēl šā vienkāršā, dedzīgā cil­vēka, kas bija paļāvīgs kā bērns. Protams, tie ir nieki, bet tomēr žēl …

Gorelovs apņēmīgi pagriezās pa labi, pagāja garām ceturtajai un piektajai ejai, ko vajadzēja pārmeklēt Matvejevam un Belogolovijam, un iegriezās nākamajā, sestajā ejā.

Drīz Gorelovs ievēroja, ka ūdens viņam apkārt kļūst duļķains, bet laternas gaisma aizvien vairāk pieņem dzel­teni oranžu nokrāsu. Dibenā, sākumā tikai ieplakās un iedobumos, vēlāk arī līdzenās vietās parādījās dūņas — blīvas, nogulsnējušās. Ar katru soli dūņu slānis pieauga un ejot saceltās duļķes vērtās arvien biezākas.

«Bet straume? …» Gorelovam iešāvās prātā. «Vai tad šeit straumes nav?»

Sienas tuvinājās aizvien vairāk, to izciļņi aizvien tā­lāk iespiedās aizā un reizēm cieši sakļāvās Gorelovam virs galvas. Starp citu, bija redzams, ka klintis augstākas un varenākas padara dūņu noslāņojumi, kas guļ uz tām kā milzīgas cepures. Reizēm Gorelovam, ejot zem izciļņiem, uzkrita virsū dūņu pikas, kas, nenogrimstot līdz dibenam, turpat izšķīda.

Gorelovs tam nepievērsa uzmanību. Viņam radās pār­liecība, ka tieši še jāmeklē Selavins. Viņš spraucās starp aizas sienu ciļņiem, rāpās pāri klintsbluķiem. Galva vi­ņam dega, seju klāja sviedri, elpa kļuva smaga, nevien­mērīga.

No oranžās miglas negaidot izauga augsts, dūņām klāts pakalns. Gorelovs ar pūlēm sāka kāpt augšā. Dūņas še nezin kāpēc nelikās tādas, kādas bija sastaptas līdz šim. Kājas, neatrodot atbalstu, grima mīkstā, bezdi- benīgā dziļumā. Ar neticamu piepūli Gorelovs beidzot iz­rāpās pakalna virsotnē un nostājās uz kājām, līdz ceļiem iegrimdams dūņās. Aizelsdamies viņš pavērās apkārt un, pacēlis acis, pēkšņi virs galvas ieraudzīja velvi. Tās iz­skats Gorelovu pārsteidza. Velve nebija vis no granita — melna, laternas gaismā blāvi vizoša, bet pelēka, kā no mitra cementa, ar lieliem, nepareizas formas dobumiem. Likās, ka laiks vēl nebija paguvis nolīdzināt iedobumu asos, stūrainos apveidus, un tie rēgojās velvē kā svaigas, vaļējas brūces.

Gorelovs pagriezās šaurajā tunelī un ar metala elkoni stipri atsitās pret sienas cilni, ka nošķindēja vien. Tai pašā mirklī viņš ar šausmām ieraudzīja, ka velvē piepeši pavērās šaura, līkumota sprauga. Pirms viņš paguva pa­kustēties, milzīgs, pelēks blāķis ar mīkstu troksni atlūza no velves un nogāzās zemē. Gorelovs sajuta stipru trie­cienu, kas notrieca viņu no kājām, un negantas sāpes deniņos.

«Nobrukums .. .» galvā pazibēja gandrīz vienaldzīga doma. Un viss izzuda melnā miglā, kas ietina apziņu . . .

* *

*

Gulēdams uz sāniem tai pašā stāvoklī, kādā viņu bija piespiedis nobrukušais klintsbluķis, Gorelovs pūlējās pie­celties, taču tūlīt nespēkā atkrita atpakaļ.

«Liekas, esmu ievainots… Laikam ne visai no­pietni … No trieciena pret tālruņa izcilni… Ko darīt? Vai virs manis bieza dūņu kārta? … Jāsauc palīgā … Pats laukā neizkulšos! . . .»

Nespēks viņu pārņēma vēl stiprāk, galva atslīga li­pīgā, siltā asins paltī. Gorelovs aizvēra acis un dažas mi­nūtes gulēja bez spēka un domām.

«Bu-bu-bu … bu-bu-bu … bu-bu-bu …» nezin no ku­rienes atskanēja neskaidra murdoņa.

«Jāsauc palīgā. ..» Gorelovam atgriezās iepriek­šējā doma, taču trūka spēka, lai izteiktu kaut vienu vārdu. Viņš varēja tikai klausīties šais nesaprotamajās skaņās, kas šķita rodamies deniņos pulsējošo asiņu šalkoņā. Pēkšņi murmināšana apklusa, taču džinkstoņa galvā ne­mitējās.

Gorelovs mēģināja runāt.

—   Hallo!… — vāji un dobji atskanēja ķiverē. — Hallo! Runā .. . Gorelovs …

Viņš apklusa un sāka klausīties. Atbildes nebija.

«Nedzird . . . Pārāk klusu .. . Jārunā skaļāk . . .» Go­relovs nodomāja, cenzdamies nomierināties. Brītiņu klu­sējis un saņēmis spēkus, viņš iekliedzās, kā viņam likās, no visa spēka:

—   Biedri! … Nāciet palīgā … mani apbēris … no- brukums…

Pēc šīs piepūles viņš atkal apklusa un ar pukstošu sirdi ilgi klausījās.

Klusums — bezgalīgs, nesatricināms — valdīja vis­apkārt.

Gorelovs gulēja nekustīgi, ar aizvērtām acīm. Domas atgriezās lēnām.

«Nedzird . .. Kāpēc? . . . Radio sabojājies? … Ko da­rīt? … Ko tagad darīt?» Domas darbojās aizvien raitāk un neatlaidīgāk.