Divu okeānu noslēpums

Sis skats ilga tikai dažas sekundes, bet bailēs sastin­gušajam Pavļikam šķita, ka pagājusi mūžība. Gaismas konuss slīdēja pār aizas dibenu un pavērsās pret sienu. Tumsa, liekas, sabiezēja vēl vairāk. Pavļiks stāvēja, nespē­dams pakustēties, baiļu un apjukuma stindzināts. Ko krabji grib? Kurp viņi dodas? Ja nu viņi uzrāpjas še uz klints pie Pavļika? Pavļiks iztēlojās klints, sava patvē­ruma, augstumu, tās gandrīz svērteniskās, gludās sienas un mazliet nomierinājās, joprojām lūkodamies tumsā. Ap­vilcis loku, prožektors atgriezās un atkal ar savu zilgano staru kūli atsitās pret dibenu.

Šajā īsajā laika sprīdi krabji jau bija nonākuši gan­drīz pie pašas klints un atkal sastinga, spilgtās gaismas apžilbināti. Tomēr viņu pirmās rindas gaismas konusa ne­skartajā krēslā kustējās pie klints pakājes, un Pavļiks re­dzēja, kā tie cenšas uzrāpties augšā pa stāvajām noka- rēm. Pavļikam pamira sirds. Tātad krabji grib nokļūt pie viņa! Tie meklē viņu, Pavļiku! Prožektora gaisma viņus apžilbina … Tā jāraida viņiem virsū! „ Pavļiks nospieda statņa pogu, un gaismas konuss sa­stinga uz vietas, izraudams no melnās tumsas pie aizas dibena milzīgu loku, ko viscaur klāja sarkanas bruņas un kustīgu spīļu mežs, bet izklaidus gaismā gar malām, tuvāk abām aizas sienām, Pavļiks samanīja, ka kustība joprojām turpinās. Krabji devās apkārtceļā! Viņu tumšā masa aši vēlās pa dibenu, ielencot klinti no abām pu­sēm. Pavļiks strauji pagriezās un tikko nenokrita, aizķer­damies ar kāju aiz vada, kas savienoja akumulatoru kasti ar prožektoru.

Ar pūlēm noturēdamies kājās, Pavļiks paskatījās lejup un apstulba: krabji nāca uzbrukumā! Viņi rāpās cits uz cita, celdami piramidu ar plašu pamatni, un pakāpiens pēc pakāpiena ātri cēlās augšup uz klinti.

Redzot šo ienaidnieka viltību un neatlaidību, Pavļiks, šausmu pārņemts, stāvēja kā sastindzis, viņa smadzenēs šaudījās nekārtīgas domas: «Jāizsauc palīgā biedri. . . Bet viņi droši vien aizgājuši jau tālu . . . Kamēr atskries, būs par vēlu… Krabji uzrāpsies klints virsotnē… Ko darīt? Ko darīt? Bet Šelavins? Viņš varbūt ievainots, no­asiņo? Vienalga … Pie viņa var vēlāk .. .» Pavļiks jau bija gatavs iekliegties, pasaukt komisāru.

Te negaidot galvā pazibēja kāda doma, un uzreiz kļuva vieglāk un priecīgi iepukstējās sirds.

«Skrūve! . .. Mugursoma! . .. Pacelties virs klints . . . Tas jau gluži vienkārši! … Neviens krabis neaizsniegs!»

Pavļiks ātri nolaida roku pie patronsomas, taču pirksti tūliņ sastinga uz glābējas pogas, to nenospiežot.

«Bet prožektors? .. . Atstāt prožektoru? Aizbēgt no posteņa? Nedrīkst! Krabji var pārraut vadus. Nodaļa pa­liks bez bākas. Nē, nē! Neparko! Bet ko darīt?»

Pavļiks pameta skatienu lejup.

Piramida ātri auga aizvien augstāk, aizvien tuvāk klints virsotnei.

Kā dzīva, nepārtraukta straume augšup plūda krabji ar draudoši paceltu, milzīgu, briesmīgu spīļu mežu. Vēl divi kāpieni — un viņi pārpludinās klints virsotni, apgā­zīs Pavļiku un …

Pēkšņi Pavļiks pat izlamāja sevi: «Ak, kāds muļķis! Kā es varēju to aizmirst!… Kā varēju tā apjukt?»

Viņš norāva no jostas ultraskaņas pistoli, pavērsa to pret krabju piramidu un nospieda pirmo virsējo pogu «or- ganika». Virsējās krabju rindas uzreiz sastinga, garās posmainās kājas saļodzījās, bezspēcīgi nošļuka paceltās spīles. Nākamajā mirklī visa piramida sagruva kā kāršu namiņš, un krabji ar čokurā sarautām kājām bez dzīvī­bas vēlās zemē. Pavļiks klusu, pats to neapzinādamies, smējās un aizrāvies virzīja pistoles stobru no labās uz kreiso pusi, no kreisās uz labo, aizvien tālāk un tālāk no klints. No pistoles stara sastingušās krabju rindas kā no­pļautas nogrima dibenā. Aizmirsis visu pasaulē, atrieb­damies par savām izbailēm un pārdzīvotajām šausmām, Pavļiks ar neredzamo izkapti nesaudzīgi pļāva uzbrucēju pulkus.

Pēkšņi visu Pavļika ķermeni caururba asa, metāliskā čirkstoņa. No spēcīga rāviena aiz kājas viņš sagrīļojās un tikko nepakrita. Pavļiks atskatījās. Milzīgs krabis, vai­rāk nekā pusmetru augsts, sažņaudzis spīlēs Pavļika celi un atsperdamies ar kājām pret klinti, ar neiedomājamu spēku vilka viņu uz klints virsotnes otru malu. No turie­nes apakšā bija redzamas paceltas spīles un kā tērauda stieples tievas kājas ar asiem nagiem. Pirms Pavļiks pa­guva apķerties, uz klints parādījās vēl daži krabji un de­vās viņam virsū. Atkal atskanēja briesmīga, smadzenes caururbjoša čirkstoņa, stiprs rāviens aiz otras kājas, un Pavļiks, krampjaini žņaugdams pistoli, nokrita uz viena ceļgala. Pirmais krabis, palaidis vaļā kāju, aši ar spīli sa­ķēra Pavļika rokas locītavu. Pistoles stobrs atradās tieši pret krabja krūšu bruņām. Tikai vienu mirkli cilvēka un dzīvnieka skatieni sastapās, un tūlīt pat krabja spīles at­laidās, viņa kājas sašļuka, un viņš, gurdi kustinādams