Divu okeānu noslēpums

—   Jā! — Gorelovs sacīja, sakārtodams savu ska­fandru. — Pamatīgs akmen iņš! … Uz sauszemes no ma­nis būtu palicis vienīgi slapjums. Un arī te, zem ūdens, man būtu klājies plāni, ja nebijis skafandra. Nu, Pavļik, paldies! Mēģināsim panākt fyanu Stepanoviču.

Acīm redzot Šelavins jau bija gabalā, jo viņa uguntiņa vēl ilgi nerādījās. Gorelovs laizdams laikam bija satriecis kāju pret savu metala apvalku un tagad gāja lēnām, maz­liet klibodams. Tomēr par sāpēm viņš nežēlojās.

Laiku pa laikam pavērās sānejas — gan platas, gan šauras kā spraugas. Piepeši io kādas sānejas izlēca mil­zīgs, sarkans krabis uz garān, stiprām kājām un augšup paceltām varenām spīlēm. Krabja lielais, bruņu plāksnēm klātais rumpis uz posmainajān kājām šūpojās kā šūpulis

Melnās, tālu uz priekšu izbīdītās acis raudzījās spīvi, it kā saniknotas par neaicinātajiem viesiem. Nobīlī Pavļiks sa­stinga uz vietas, un vienā mirklī plata un resna spīle sa­žņaudza viņa kāju zem ceļgala kā tērauda knaiblēs. At­skanēja skaudra metala šņirkstoņa un gurksti. Likās, ka skafandrs nokrakšķēja. Krabis ar visām astoņām kājām atspērās un strauji parāva Pavļika kāju. Pavļiks ieklie­dzās un, līdzsvaru zaudējis, pakrita.

Gorelovs, kas bija aizgājis dažus soļus priekšā, pa­griezās atpakaļ un, izrāvis cirvīti, metās krabim virsū. Nelaizdams vajā Pavļika kāju, krabis pacēlās uz savām izstieptajām kājām vēl augstāk un draudīgi paslēja pretī Gorelovam otru spīli. Cirvītis sparīgi nolaidās un ar vienu cirtienu to nocirta pavisam nost. Tikai pēc tam krabis Pavļiku atlaida un neiedomājami ātri iešmauca tai pašā ejā, no kuras tik negaidīti bija parādījies. Tas viss ilga ne vairāk par minūti, un, ja nebijis nocirstās spīles, kas vā­ļājās uz akmeņainā dibena, Pavļikam tas viss būtu šķitis kā smags murgs.

—   Kāds briesmonis! — viņš nomurmināja ar nobā- lušām lūpām. — Viņš mani nogāza … nogāza . ..

—   Nieki, Pavļik, — Gorelovs viņu mierināja. — Es domāju, ka tu pakriti drīzāk aiz pārsteiguma nekā no krabja rāviena. Nu, kā tu jūties? Mums jāsteidzas.

—   Raug, raug, Fjodor Michailovič! — nobijies ieklie­dzās Pavļiks, piespiezdamies pie Gorelova un rādīdams uz eju, kur tikko bija noslēpies krabis.

Starp klintsbluķiem, kas bija sablīvēti pie ieejas šau- 'rajā aizā, Gorelovs ieraudzīja vairākus pārus spīdošu acu un virs tām daudz kustīgu spīļu.

—   Iesim ātrāk no šejienes projām, Pavļik, — Gore­lovs sacīja. — So riebekļu te laikam daudz. Labāk ar vi­ņiem neielaisties.

—   Nu, ko jūs tur velkaties, atļaujiet jums jautāt! — pēkšņi viņu sarunā iejaucās Selavina balss. — Kas tie par krabjiem? Neesat tos redzējuši, vai, atļaujiet vaicāt? Nāciet ātrāk šurp! Esmu atklājis ko ārkārtīgu! Ļoti bagā­tas zelta atradnes! Milzīgi, brīnišķīgi tīrradņi. Paziņošu kapteinim un palūgšu šurp ļaudis no zemūdenes. Es uz brītiņu jūs izslēgšu un savieiošos ar vadības centrālo pos­teni. Bet jūs skrejat šurp pie manis …

—   Bet… atļaujiet, atļaujiet! — Gorelovs iesaucās.

—  Ivan Stepanovič! Vai jūs tālu no mums esat aizgājis?

Atbildes nebija. Acīm redzot Šelavins jau bija atvieno­jies un pārslēdzies uz zemūdenes vilni.

—   Nu kā tā var! — Gorelovs pukojās. — Un ja nu viņš iegriezies kaut kur sānejā? Kur viņu tagad lai meklē?

—   Pagaidiet brītiņu, — .atskanēja zoologa balss.

—  Viņš parunās ar zemūdeni un atkal savienosies ar jums.

—   Nu labi, — Gorelovs piekrita. — Iesim lēnām uz priekšu, Pavļik.

Viņi devās tālāk. Pavļiks tagad tik tikko spēja tikt lī­dzi Gorelovam, kas kliboja viņam pa priekšu. Zēns jau sāka pagurt.

Piepeši kaut kur priekšā labajā pusē atskanēja dobjš dārdieris, tad aizdunēja tālumā un ātri noklusa.

Gorelovs ar Pavļiku neizpratnē apstājās.

—   Kas tas varētu būt? — Gorelovs klusu ieteicās.

Satraukti viņi devās tālāk. Gāja klusēdami, neviļus

palēninādami soļus, bažīgi atskatīdamies uz melnajām akmens sienām, uz klinšu grēdām, kas šķila mānīgi dro­šas, uz vietumis nokarenām akmens sienāņi- Dibens bija akmeņains, bez dūņām, bet ūdens apkārt neizprotamā kārtā kļuva manāmi duļķaināks. Zeltaini dūņu mākoņi viļņiem plūda pa aizu pretī Gorelovam un Pavļikam, aiz­vien biezāk ietinot visu apkārtni. Iešana kļuva aizvien grūtāka, divu triju metru attālumā vairs neko nevarēja saskatīt. . .

Gorelovs apstājās. Pavļiks bailēs piespiedās pie viņa.

—   Kāpēc ivans Stepanovičs klusē? — gandrīz čuk­stus ievaicājās Gorelovs. — Vai tiešām viņš vēl nav bei­dzis sarunu ar zemūdeni? Es viņu izsaukšu. Tā ir nejē­dzība — tā novilcināt!

Viņš nospieda pogu uz vadības p.ults sava patronsomā un klausījās. Atbildes nebija. Gorelovs pasa'uca pie tāl­ruņa zoologu un pastāstīja, kas noticis.

—   Ko tas varētu nozīmēt? — domīgi atbildēja zoologs.

—   Jāsavienojas ar zemūdeni. Varbūt viņi vēl sarunājas ar Ivanu Stepanoviču.

Uz zoologa izsaukumu atbildēja sardzes priekšnieks vecākais leitnants Bobrovs. Tas paziņoja, ka esot sarunā­jies ar Selavinu pirms desmit minūtēm un uz viņa pieprasījumu gatavojoties aizsūtīt viņam piecus cilvēkus no ko­mandas.