Divu okeānu noslēpums

Gorelovs paklanījās ar komisku nopietnību, uzskatī­dams šo atgādinājumu kā cieņas pierādījumu viņa erudi- cijai okeanogrāfijā, starp citu, diezgan apšaubāmai vis- siem un arī viņam pašam. Zoologs smaidīja, Marats iesānis klusu iespurdzās, bet Šelavins, vērsdamies pie Go­relova, turpināja tikpat iekaisis.

—   Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit trešajā gadā Bike- nens jūras šaurumos starp Kanariju salām divtūkstoš metru dziļumā atrada dibenu pilnīgi bez dūņām, kamēr ap šīm vietām divtūkstoš piecsimt metru dziļumā viņš šīs dūņas konstatēja visur. Tur sastopami zemūdens bezdi­beņi un stāvas klintis, gluži tādas pašas kā uz sauszemes. Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit sestajā gadā līdzīgus no­vērojumus izdarīja admiralis Makarovs ar kuģi «Vitjaz» Laperūzas jūras šaurumā. A'ī Indijas okeānā starp Se- šelu salām un Saiadamala sēri tūkstoš septiņsimt metru dziļumā dibens izrādījās piln gi bez dūņām, lai gan citās vietās, turpat tuvumā, okeana dibenu klāja dūņas. Ko pierāda visi šie un daudzi cili novērojumi, atļaujiet jums jautāt? … Tie pierāda, ka šajās vietās, pat šādos dziļu­mos plūst kaut kādas straumes — nevis virsējās vēju straumes, bet tieši paisuma un bēguma straumes, kas darbojas gan augšā, gan dzijumā, nevis gadījuma rak­stura, bet pastāvīgas, mūžīgas . . .

—   Piedodiet, ka jūs pārtraucu, biedri Seiavin, — iejaucās Skvorešņa, stāvot pie savas atvērtās mugurso­mas, kas vēl karājās pie kameras sienas. — Cik stundām paredzēts skafandros uzlādētais skābeklis? — viņš jau­tāja Matvejevam, kura pienākums bija uzraudzīt visus ūdenslīdēju piederumus.

—   Kā vienmēr, Andrej Vasiļjevič: sešām stundām — sešas patronas.

—   Tātad ar saspiesto gāzi?

—   Saspiesto …

—   Pārmainīt! Pielādēt katru skafandru ar sešām šķidrā skābekļa patronām. Žiglāk!

Matvejevs gan brīnījās, taču skriešus atstāja izejka- meru.

Skvorešņu apbēra ar jautājumu krusu:

—   Kāpēc, Andrej Vasiļjevič? Kāpēc tik lielas rezer­ves? Vai vērts tādēļ aizkavēties?

Ar plašu žestu Skvorešņa šos jautājumus pāradresēja Selavinam.

—   Lūdzu, — viņš noducināja, pavīpsnādams garajās ūsās, — pēc paskaidrojumiem griezieties pie Ivana Ste- pano,viča …

Šelavins, uzģērbis vienīgi metala bikses, stāvēja, mulsi mirkšķinādams gaišās skropstas.

—   Nesaprotu . . . Absolūti! Kāpēc pie manis?

—   Atļaujiet, Ivan Stepanovič! Nupat taču tieši jūs tik dedzīgi mūs brīdinājāt, kādas kalnu augstienes, bezdi­beņi, klintis un aizas mūs sagaida! Jābūt uz visu gata­viem. Sajās zemūdens Svebēs laikam arī apmaldīties nav grūti. Ko? Kā jūs domājat?

Šelavins, viegli smaidīcams, pamāja ar galvu.

—   Es pilnīgi atbalstu jūsu iniciativu, Andrej Vasiļ­jevič.

* * *

Pēc piecpadsmit minutēn visi izgāja uz platformas, kas atradās desmit metru virs dibena. Ultrajaudas pro­žektora stars ar pūlēm izlauzās caur duļķem, ko, zem­ūdenei apstājoties, bija sacēluši dizu sprādzieni.

Sāka strādāt skrūves, un visi lēnām aizpeldēja pār okeana dibenu ar vienu desmitdaļu tnaksimalā ātruma. Duļķes drīz palika aiz muguras. Ķiveru laternas ar spilg­tiem, dzelteniem konusiem apgaismoja tumšo plašumiJ vairākus desmit metrus uz priekšu.

Laiku pa laikam zoologs aši nolaidās dibenā, izrāva kaut ko no dūņām un ar gaviļu saucieniem savā milzīgajā ekskursiju somā iebāza ieguvumu — vijīgu, trīcošu vai ļumīgu kā želeja.

Attālāk labajā un kreisajā pusē zibēja Gorelova, Ma­rata un Pavļika zvaigznītes. Šelavins ar Skvorešņu un Matvejevu bija aizgājuši priekšā un vīdēja kā neskaidri, dzelteni miglāji.

Paretam atskanēja izsaucieni un zoologa palīgu jau­tājumi. Pēkšņi Marats iesaucās:

—   Ascidija, Arsen Davidovič! Milzīga, balta ascidija! Pirmo reizi tādu redzul Vai to paņemt?

—   Kāda tā izskatās?

—   Ļoti skaista! Atgādina grieķu krūzi bez kakliņa Un uz gara stiebra …

—   Ko tu saki, Marat? — zinātnieks sāka uztraukties.

—  Ja tā ir Hipobitija kalikoda, tad es tevi par tādu atra­dumu tūlīt nobučošu!

Visu ekskursijas dalībnieku smieklu pavadīts, viņš traucās pie Marata.

—   Pusvalsts atdotu, lai šo skūpstu ieraudzītu, — Go­relovs smējās, — skūpstu caur divām ķiverēm!

—   Sliktākā gadījumā Marats man uzticēsies uz kre- dita, — zoologs atjokoja. — Par sūkļveidīgo, visdziļāko ūdeņu ascidiju, kāda līdz šim atrasta vienīgi Klusā okea­na ziemeļu daļā, man nav žēl pat. . . persiešu ķēniņa pusvalsts. Nu, protams! — viņš iesaucās, pienācis pie Marata un nolaizdamies gandrīz līdz pašam dibenam.

—  Tā ir viņa! Tā ir viņa — skaistule! Padomju zinātnes vārdā izsaku tev pateicību, /Varat. Dod, dod to šurp! Uz­manīgi! Apejies uzmanīgāk ar kājiņu, tā ir ļoti trausla . ..

—   Stāvi! Stāvi! — šai mirklī atskanēja Gorelova sa­trauktais bass. — Turu aiz astes! Ātrāk šurp, Arsen Da­vidovič! Liekas, jaunums! Ierakās dūņās. Ašāk! …

Zoologs ātri aizlrauca uz pretējo pusi, kur Gorelova gavilējošā balss solīja viņam jaunus priekus.

Tādā rosmē ātri un nemanāmi aizlidoja divas stundas, un, pilnīgi negaidot, atskanēja Skvorešņas balss:

—   Ko tad jūs tā atpaliekat, biedri? Mēs jau esam uz kalnu grēdas. Ir gan še brīnumi! Ātrāk šurp! Peilēju vir­zienu . . .