Divu okeānu noslēpums

Jāteic, ka cienījamais zoologs bija visai pārsteigts par to uzmanību, kādu viņa mīļajai zinātnei aizvien atklātāk izrādīja Gorelovs. Pēc tam kad zemūdene bija aizbraukusi no Sargasu jūras, jau pirmajā dziļūdeņu stacijā, kad zoo­logs kopā ar Ma'ratu un Pavļiku atstāja «Pionieri» un devās ekskursijā pa okeana dibenu, viņi sastapa Gorelovu, kas atgriezās zemūdenē pēc dīzu ārējās apskates. Gore­lovs īsi sveicināja zoologu, paceldams roku, un jau apstā­jās uz platformas, gatavodamies ieiet kamerā. Bet tad, piepeši pārslēdzis savu radiotelefonu uz zoologa vilni, viņš vislaipnākā tonī lūdza atļauju pievienoties zinātnieku sabiedrībai, paskaidrodams, ka patlaban viņam esot daudz brīva laika un būtu liels prieks piedalīties tik interesantā zinātniskā ekspedicijā.

Antipātijās pret Gorelovu taisnprātīgajam zoologam bija visai stabilas, un saskarē ar šo cilvēku viņš vienīgi centās nepārkāpt pieklājības robežas, tomēr atteikt Gore­lovam nebija nekāda pamata. Ar smagu sirdi zoologs pie­krita viņa līdzdalībai ekskursijā.

Pievienojies ekskursijai un nepārtraukti sajūsmināda­mies par savdabīgo, drūmo ainavu, kur visapkārt mirgoja daudzkrāsainas zivju uguntiņas, Gorelovs cītīgi meklēja zoologam jaunus okeana dibena dzīvnieku eksemplārus. Viņš izspieda okeanografam grunts paraugu stabiņus, jo­kojās ar Maratu un Pavļiku un ekskursijas beigās ārkār­tīgi iepriecināja zoologu, veikli noķerot pilnīgi jaunas su­gas meduzu, kura, pamanīdama draudošās briesmas, iera- kās dūņās un jau divas reizes bija aizlaidusies no paša zoologa. Zinātnieku šis atradums sajūsmināja, un viņš par to Gorelovam ļoti pateicās.

No šās dienas Gorelovs ar neslēptu interesi un patiku sāka piedalīties visās zoologa zemūdens ekskursijās Vēl vairāk — viņš sāka pat lasīt grāmatas par jūras zooloģiju un bioloģiju, katru brīvu brīdi pavadīja bioloģijas labo­ratorijā un interesējās par visu, ko darīja zoologs. Pēdē­jais, redzēdams, cik jautras un draudzīgas attiecības no­dibinājušās starp Gorelovu un Pavļiku, brīžam domāja, vai nav bijis pārāk pārsteidzīgs savos slēdzienos par Go­relovu un viņa nežēlību pret bērniem.

«Visādi jau atgadās!» zinātnieks domāja. «Karavīri ir skarbi, taisni cilvēki. Viņi spriež citādi. Viņiem pirmā vietā darbs, zemūdenes labklājība, bet cilvēks, pat bērns var dažreiz atrasties otrā vietā . .. Tāda ir viņu profesija,» viņš nopūtās.

Galu galā Gorelovs kļuva ne vien ciešams, bet pat vē­lams zoologa zemūdens ekskursiju dalībnieks. Šodien, kad zemūdene apstājās, — jeb, kā hidrologi mēdz teikt, ieņēma dziļūdeņu staciju, — pie kalnu grēdas, kas še bija aizu un bezdibeņu izrobota, Gorelova līdzdalība ekskursijā iz­rādījās ne vien vēlama, bet arī liktenīgi nozīmīga.

Labā garastāvoklī visi gatavojās atstāt zemūdeni. Še­lavins jau bija paguvis pastāstīt, cik liela zinātniska no­zīme ir šāsdienas ekskursijai.

— Mēs tagad varēsim pierādīt, — viņš priecīgs un satraukts stāstīja, uzvilkdams izejkamerā skafandru, — ka arī okeana dibenā darbojas postoši spēki! Jā, jā! Vai jūs varat to iedomāties? Jūras dibens ir nogulumu un nevis postījumu valstība, teica vecais Zupans. Kate­goriski apgalvoja. Absolūti! Okeana dibenā, viņš teica, valda mūžīgs miers, nekustība. Še nav, viņš apgalvoja, ūdens cirkulācijās, kas uz sauszemes izskalo un pārnes veselas kalnu grēdas. Jūras dibena straumes nav ņema­mas vērā, jo ir pārāk gausas. Še nav arī atmosfēras cir­kulācijās, kas šīs kalnu grēdas izvējotu. Še miljonu gadu ritumā no okeana virsējiem ūdens slāņiem kā rāms, ne­pārtraukts lietus līst vienīgi sīksīko augu un dzīvnieku organismu paliekas. Un vienīgi šis nogulumu process raksturīgs jūras dibenam — apgalvoja Zupans.

—- Bet pēc būtības viņam taisnība, — zoologs piebilda.

ar elektrisko adatu cieši savienodams smagā zābaka virsu. — Jāiziet tikai uz cieta pamata, un mēs tūdaļ par to pārliecināsimies …

Vēl nebeidzis savu repliku, zoologs to tūliņ nožēloja: Selavina seja viņš saskatīja dedzīgus iebildumus.

—   Jā, jā, jā! Tūlīt mēs izkāpsim uz cieta pamata. Bet par ko mēs pēc pusstundas pārliecināsimies, atļaujiet jau­tāt? Mēs pārliecināsimies, ka jūras dibens nav tikai no­gulumu valstība, bet tur notiek ari postījumu procesi! Mēs to jau redzējām uz ekrana, bet tūliņ ieraudzīsim paši sa­vām acīm. Jā-a!

—   Bet kas tad šajos procesos vainojams, jo okeana dibenā patiesi nav ne vēju, ne upju? — Gorelovs jautāja, pārbaudīdams savu mugursomu ar skābekļa krājumu, iekams uzvilka skafandra vesti.

—    Vēju nav, bet upju vietā ir straumes! — Šelavins atcirta, sašūdams ar elektrisko adatu bikses. — Jautājums tikai par šo straumju stiprumu un pastāvību. Atļaujiet jums atgādināt, biedri Gorelov, ka okeanogrāfijā zina pie­tiekami daudz gadījumu, kas atļauj spriest par dziļūdeņu straumju ietekmi uz jūras dibena reljefu.