Divu okeānu noslēpums

Ar divkāršu ātrumu «Pionieris» tagad traucās uz priekšu. Pēc piecpadsmit minūtēm prožektoru ultraskaņas stari iespiedās bijušajā zemūdenes apmetnes rajonā. Ek­rana apakšējā josla atguva savu parasto iezilgano krāsu — tiesa, mazliet tumšāku. Pēc kapteiņa pavēles zemūdenes ātrumu atkal samazināja līdz trim desmit­daļām, un prožektori sāka rūpīgi pārlūkot okeana dibenu. Uz ekrana parādījās pilnīgi nepazīstama aina. Tur, kur agrāk dibenu klāja jūras liliju, gorgonariju, vizošo jūras spalvu, dziļūdens korāļu saaudzē, kurā lodāja asinssar- kani vai bālgani krabji un vēži, mēļās holoturijas, zilās un sarkanās jūras zvaigznes, trauslās ofiuras, ar vese­lām daudzkrāsaino aktiniju rozetēm pušķotie vēži vien­tuļnieki, tur, kur agrāk tumsā nedzirdami kūsāja sav­dabīga dzīve, — tagad klājās vienmuļš, nedzīvs dūņu auts, pār kuru vietvietām pacēlās nelieli pauguri vai at­sevišķi pusapbērti un aplauzīti nodzisušo jūras spalvu pušķi.

Saraucis biezās, kuplās uzacis un saņēmis dūrē bārdu, zoologs klusēdams vēroja šo skumjo, nedzīvo tuksnesi.

—   Ja še bijis vulkānā izvirdums, — viņš beidzot sa­cīja, — kur tad lava? Kur ir pumeks un pelni? Kāpēc ārē­jie termometri nerāda ūdens temperatūras celšanos? Un beidzot, — kur tad ir krāteris?

—   Rau, kur krāteris! Un nevis viens, bet vairāki! — ieteicās vecākais leitnants, norādīdams uz tumšiem plan­kumiem ar neskaidriem apveidiem, kas bija redzami tā­lumā uz ekrana.

—   Skat, skat! To še ir daudz! — iesaucās leitnants Kravcovs. /

Un tiešām, kuģim virzoties uz priekšu, uz ekrana pa­rādījās aizvien vairāk un 'vairāk plankumu.

Tuvojoties priekšplānam, to apveidi kļuva mazliet skaidrāki, tomēr vēl nenogulušo dūņu mākuļi traucēja ultraskaņas prožektoru darbību. Taču bija pietiekami skaidri redzams, ka šo plankumu malas izveido gandrīz pilnīgu apli un plankumu centrā tumsa sabiezē kā dziļā piltuvē vai akā.

Drīz visu ekrana priekšējo daļu klāja plankumi, aiz­slīdēdami tam garām gan bieži cits pie cita, vietumis saplūzdami kopā un izveidodami milzīgus krāterus ar izrobotām, nevienādām malām, gan izkaisīti kā zirņi pa ekrana zilgano audeklu.

—   Taisni še atradās mūsu «Pionieris», — klusu sa­cīja zoologs, un, it kā atcerējies ko, strauji pagriezās pret kapteini. — Bet Gorelovs tik neatlaidīgi prasīja, lai zem­ūdene paliktu uz vietas . . . Kāda laime, ka jūs viņu nepa­klausījāt!

Neviens viņam neatbildēja.

Kapteinis stāvēja pie galda ar sažņaugtām dūrēm, pie­liecies ekranam un nenovērsdams no tā skatienu. Viņa nā­sis aiz apvaldīta iekšēja satraukuma iepletās, un viņš nobāla. Beidzot viņš asi un sausi uzsita ar sažņaugto pirkstu kauliņiem pa galdu un pagriezās pret aizmugurē stāvošajiem leitnantiem un zoologu.

—   Jūs sakāt — vulkāns? Izvirdums? — viņš jautāja skaļā, aiz uzbudinājuma dobjā balsī. — Se notikusi bom­bardēšana! Jūs saprotat? Bombardējuši mūsu zemūdeni, mūsu «Pionieri».

Un, it kā pēkšņi izjuzdams kaujas versmi, viņš strupi uzsauca leitnantam Kravcovam:

—   Pacelt abus izlūkus virs okeana! Piecus pacēlie- nus minūtē! Pacēlienu augstums — desmit metru! Pār­lūkot debesis!

Kamēr leitnants, cik ātri spēdams, darbojās gar izlūku stūrratiem un vadības pults klaviaturu, kapteinis piegāja pie tālruņa pults un nospieda kādu pogu.

Iedegās televizora ekrāns, un tajā parādījās kuģa priekšgala lielgabala telpa. Galvenais akustiķis Ci- žovs sēdēja savā krēslā bāls, tomēr mierīgs, uzmanīgi vē­rodams televizora ekrānu, kur parādījās kapteiņa attēls.

—   Sagatavoties kaujai! — līdz Cižovam nonāca kap­teiņa pavēlošā balss. — Mērķis — metāls, organika, stikls. Lidmašīnas vai kuģis. No ūdens — gaisa vidē. At­tālums un leņķis — pēc ekrana. Gaidīt manus rīkojumus!

Šai mirklī ekrana jumols uzreiz kļuva gaišāks, uz tā parādījās skaidras, zilas debesis virs rāmā okeana,

daži izklaidus mākonīši zenitā, uz rietumiem slīgstošs, mirdzoši dzeltens saules disks, tāls apvāršņa loks un mazliet augstāk, rietumos, trīs sīki krustiņi, bet zem tiem gandrīz gar pašu apvāršņa malu klājās viļņaina dūmu * svītra.

—   Ienaidnieks redzes lokā, — no televizora ekrana atskanēja mierīgā Cižova balss, — trīs lidmašīnas un zem tām acīm redzot viņu baze. Pašreizējā leņķī ultra­skaņas lielgabals mērķi neaizsniegs. Nepieciešams pie­braukt tuvāk.

Tas bija skaidrs arī pašam kapteinim. Tomēr nekādus rīkojumus par pretinieka vajāšanu viņš nedeva. Mirkli šaubījies, kamēr okeana virsma nozuda un atkal parā­dījās uz ekrana, viņš pārlaida roku pār matiem un ko­mandēja:

—   Ultraskaņas lielgabalu atlikt!

Abi leitnanti neizpratnē pavērās kapteinī.

—   Biedri komandier! — vecākais leitnants Bogrovs beidzot saņēmās, redzams, ar lielām pūlēm cenzdamies piešķirt savai balsij cik iespējams vairāk miera. — Mūs bombardēja. Mūs gribēja iznīcināt. .. Bez mazākā iemesla no mūsu puses! Un jūs atstāsiet šo nelietīgo uzbrukumu bez soda? Mums pietiek ar pusstundu, lai no šiem bandi- tiem paliktu pāri vienīgi putekļi!

Kapteinis silti pasmaidīja.