Divu okeānu noslēpums

Pēkšņi leitnants atģidās, pastiepa roku pie tālruņa pults, un viņa mierīgā seja atdzīvojās. Viņš nospieda pogu zem divpadsmitā numura, un tūlīt pultij līdzās iede­gās neliels, blāvi sudrabots ekrāns. Uz tā parādījās slim­nīcas kajite, vairākas gultas, divi guloši slimnieki un baltā uzsvārcī tērpies zoologs, kas pret blāvstikla spul­dzes gaismu vēroja kādu mēģeni. Zoologs pagrieza galvu un uzmeta ekranam jautājošu skatienu.

—   Piedodiet, Lord, — klusu, gandrīz čukstus vaicāja leitnants, — nevaru nociesties, neuzzinājis, kā iet Pav­ļikam.

Zoologs pamāja ar galvu.

—   Guļ, — viņš atbildēja tikpat klusu, pienākdams gluži tuvu pie ekrana un gandrīz pilnīgi to aizsegdams ar savu bārdu. — Guļ, taču ne visai mierīgi. Laikam nervi satricināti: brīžiem iekliedzas, pusmiegā paceļas sēdus, kaut ko murmina un atkal iemieg.

—   Nu, nekas … — ieteicās leitnants, bet nepaguva teikumu nobeigt.

Ārpusē pēkšņi atskanēja dobjš, taču spēcīgs grāviens, ko pavadīja īsi dārdi, kas nāca no hidrofona rupora. Ne leitnants, ne zoologs vēl nebija paguvuši no šī pārstei­guma atjēgties, kad milzīgais zemūdens kuģis pasitās ar priekšgalu uz augšu, tūlīt ienira atpakaļ dziļumā, tad, ātrumu nesamazinādams, atskanot nemitīgiem, dārdošiem grāvieniem, sāka drudžaini svaidīties, it kā neizprotams spēks to mētātu augšup, lejup un uz visām pusēm.

Zoologu no ekrana atsvieda uz tuvāko gultu. Leit­nants, instinktivi pieķēries pie grīdai pieskrūvētā galda kājas, noturējās savā vietā. Viņa skatiens krita uz nelielo, apaļo pulksteni, kas karājās pie sienas: bija tieši astoņ­padsmit. Mechaniski, vēl neapzinādamies, kas noticis, viņš ar brīvās rokas pirkstu nospieda trauksmes signālu: «Uzmanību! Visi savās vietās!»

Acumirklī visus zemūdenes gaiteņus piepildīja soļu dipoņa, tad uzreiz iestājās klusums, ko pārtrauca vie­nīgi bieži, dobji dārdieni.

Vēl turēdams pirkstu uz trauksmes signālā, leitnants pameta acis uz loka ekrānu un neizpratnē sastinga. Uz ekrana dziļā perspektivā, tajā joslā, kur no tālajām dis­tancēm sūtīja ziņojumus infrasarkanie kuģa izlūki, mutu­ļodams un augdams augumā, ar neparastu ātrumu «Pio­nierim» pretim brāzās milzīgs, melns mākonis. Mākonim pa priekšu, it kā ugunsgrēka triektas, joņoja neskaitāmu jūras dzīvnieku masas. Zemūdenei tuvākās zivis arī spēji pagriezās un vispārējā panikā traucās kuģim pretī.

—   Piedodiet, Lord … signāli … — ātri izmeta leit­nants un izslēdza tālruni un televizoru, atstādams zoo­logu pilnīgā neizpratnē un apjukumā.

Tūliņ pēc tam leitnants uz vadības pults vienu otrai pretī pagrieza divas sviras; uz vienas bija redzams uz­raksts: «Labā borta izlūks», uz otra — «Kreisā borta iz­lūks».

Mākonis uzreiz aizklāja šauru joslu ekrana priekšda­ļas augšpusē un jumola lejasdaļu.

—   Jods parāvis! Ko tas nozīmē? Vai tiešām zemūdens izvirdums? — pusbalsī nočukstēja leitnants, pārslēgdams zemūdeni uz atpakaļgaitu un tūlīt pilnīgi apturēdams dīzu darbību.

Gentralajā postenī aši ienāca kapteinis un, kuģim spēji apstājoties, sagrīļojās.

—   Kas noticis, biedri leitnant? — viņš jautāja, vēl stāvēdams durvīs.

—     Pēc aparatu ziņojumiem, biedri komandier, priekšā kaut kas nesaprotams un katrā ziņā draudošs. Tāpēc līdz jūsu rīkojumam es zemūdeni apturēju.

Kapteinis ieraudzīja uz ekrana ātri tuvojošos mākoni. Ārpusē joprojām atskanēja dobji dārdi, un tos pavadīja dunoņa hidrofona ruporā. Kuģi nemitīgi mētāja.

—   Labi darījāt, — kapteinis piekrita leitnanta rīcī­bai. — Kāds atstatums līdz skaņu avotam? Skaņu vir­ziens? — Viņš uzdeva steidzīgus jautājumus, turēdamies pie galda un uzmanīgi vērodams uz ekrana mutuļojošo miglu un neskaitāmos dzīvnieku pulkus, kas joņoja tai pa priekšu.

—   Trīsdesmit astoņas jūdzes! Tieši pretī! — ātri at­bildēja leitnants, uzmetis skatienu hidrofonam.

—    Izsauciet šurp Arsenu Davidoviču! Še viņam ļoti -daudz interesanta, — kapteinis sacīja, noliekdamies pār karti; viņš uzvilka uz kartes dažas līnijas, pavērās aparatos un izdarīja īsus aprēķinus. — Ko tas nozīmē? — viņš pēkšņi saslējās, un viņa seja uzreiz kļuva cieta kā akmens. — Skaņas taču nāk no mūsu apmetnes. No mūsu dziļūdeņu stacijas!

Šai mirklī centralajā postenī steidzīgi ienāca zoologs un vecākais leitnants Bogrovs.

Izdzirduši kapteiņa pēdējos vārdus, viņi ātri novērtēja stāvokli.

—   Nav nekādu šaubu, biedri komandier, — sacīja ve­cākais leitnants, — grāvieni nāk no mūsu apmetnes ra­jona. Tas viss ļoti atgādina zemūdens vulkānā izvirdu­mus ar dūņu, pelnu, sasmalcināta šūnakmens mākoni, kas paceļas no jūras dibena.

—   Jā, jā. .. — apstiprināja leitnants Kravcovs. — Tas arī man vispirms iešāvās prātā.

Kapteinis šaubās pagrozīja galvu un iegrima domās. Zoologs, acis nenovērsis, klusēdams raudzījās ekrānā.

Pirmie prātu zaudējušo jūras iemītnieku pulki tuvojās zemūdenei, jau divdesmit kilometru attālumā tos uztvēra ultraskaņas prožektori, kas pārraidīja viņu attēlus uz ek­rana apakšējās joslas.