Divu okeānu noslēpums

— Viktor Abramovič! . . . «Pionier»! Klausies, «Pio­nier»! Palīdziet! Tas esmu es! Pav|iks! Pavļiks! Palīdziet!

Viņam kļuva sevis tik žēl, ka lūpas atkal notrīsēja un sašķobījās gatavas raudām, un acis pildījās karstām, de­dzinošām asarām. Viņš iešņukstējās, bet tūdaļ atkal sa­valdījās un saspringti klausījās.

Atbildes nebija.

Nē, radio galīgi sabojāts. Ko nu darīt? Ko darīt? Pa­likt uz kašalota? Bet kur viņš aiznesīs? Apturēt viņu? Kā? Ar ko? Cimdi … Pistole .. . Tie ir nederīgi: laterna apdzi- susi, radio nedarbojas — tātad nav elektrības …

Pretim gluži tuvu garām aiztraucās milzīga ēna ar divām izliektām blāvi dzeltenu, spīdīgu zobu rindām. Uz mirkli pavīdēja baismīgā, lokveidīgā haizivs rīkle zem gara, uz priekšu izstiepta snuķa un gaišais, grubuļainais vēders. Pēc brītiņa tāda pati, bet varbūt jau redzētā hai­zivs parādījās no mugurpuses un sāniem, ātri panāca ka­šalotu un, pasitusies augšup, izliekusies lokā, appeldēja apkārt gluži tuvu Pavļikam, aizšāvās priekšā un griezās atpakaļ. Pēc pirmās haizivs no dziļumu tumsas, it kā tum­sas radītas, cita aiz citas parādījās aizvien jaunas zivis ar atplestām rīklēm un blāvi spīdīgām, trulām cūkas acīm. Mēmā rotaļā viņas šaudījās ap kašalotu un Pavļiku, sakļaudamās aizvien tuvākā un ciešākā lokā.

Kļuva tik gaišs, ka Pavļiks aiz sevis skaidri saredzēja milzīgu, sešus metrus garu asti, kas plakaniski cilājās uz augšu un leju — pavisam citādi nekā parastajām zivīm, kurām astes plakne stāv uz šķautnes vertikāli un kustas no labās uz kreiso pusi un atpakaļ. Tikai tagad, ieraudzī­jis, kā asti kustina kašalots, Pavļiks saprata, kāpēc tas virzījās uz priekšu tādiem asiem, straujiem lēcieniem.

Sev priekšā Pavļiks skaidri izšķīra nelielu, pavisam kādus divus metrus garu un apmēram metru augstu spuru, kas jocīgi kā cūkas auss slējās sānos, vidū starp muguru un vēderu. Pavļiks zināja, ka tur pie šīm

spurām atradās kašalota mazās vērša ačeles, sākās viņa nezvēra galva un briesmīgā rīkle.

Šķita, ka kašalots sāk uztraukties. Viņa milzīgā ķer­meņa kustības kļuva asākas, straujākas, varenā aste vē- zējās ar jaunu enerģiju, un straume sitās Pavļikam pretī ar tādu spēku, ka viņš tikai ar pūlēm jaudāja pieplakt pie kašalota muguras un noslēpt galvu aiz tauku paugura.

Haizivis neatstājās. Vai nu viņas nojauta milzeņa no­gurumu, vai paļāvās uz savu skaitlisko pārākumu, bet varbūt arī šās dziļūdeņu plēsoņas vispār mēdz izturēties citādi kā viņu virsūdeņu radinieces, kas nekad neiedro­šinās uzbrukt kašalotam, — taču bija redzams, ka vajā­šana turpinās ar pieaugošu neatlaidību.

Kašalots mainīja stāvokli. Viņš mazliet paslēja ķer­meņa priekšdaļu ar galvu un pa slīpu līniju devās aug­šup, strādādams ar asti kā ar milzīgu skrūvi. Varbūt vi­ņam bija jau laiks ieelpot svaigu gaisu, lai gan iespējams, ka viņš centās izvairīties no haizivju uzbrukuma un izkļūt no šiem bīstamajiem dziļumiem.

Haizivis laikam saprata kašalota nodomu. Jau pir­majā mirklī, kad tas izliecies traucās augšup, kāda no haizivīm, uzpeldēdama no apakšas, viegli pārmainīja vir­zienu, apsviedās uz muguras un palēkdamās ieķērās ka­šalotam spurā zem acs. Taču tai pašā mirklī milzenis ar tikko jaušamu kustību pagriezās un haizivi, kas karājās pie spuras, pēc inerces ierāva tieši kašalota atvēr­tajā rīklē.

Mirklis — un briesmīgie žokļi sacirtās, milaīgā hai­zivs tika pārgriezta kā zīmulis, un abas tās puses lēnām nogāja dibenā. Tai pašā brīdī otra haizivs nejauši no­kļuva zem kašalota astes un no tās belziena ar pārsistu mugurkaulu, saliekusies kā salauzta lelle, arī sāka grimt dibenā.

Pietika ar šiem diviem upuriem, lai novērstu visa bara uzmanību. Rijīgās plēsoņas nekavējoties metās virsū savu bojā gājušo ciltsmāsu ķermeņiem, kas vēl locījās.

Pa to laiku kašalots strauji peldēja augšup. Kļuva aizvien gaišāks un gaišāks.

Pēkšņi ūdeņi pašķīrās, un ar diviem spēcīgiem astes vēcieniem kašalots kā milzīga, melna svece_ gandrīz ar divām trešdaļām sava auguma izšāvās virs ūdens.

Uz īsu mirkli Pavlika galva parādījās virs kašalota saceltajiem viļņiem un tūdaļ atkal nozuda zem ūdens. Taču pietika ar šo mirkli, lai ieraudzītu virs ūdens vaira- kus kašalotiem raksturīgus fontānus, divas laivas ar cil­vēkiem un nelielu tvaikoni, kas pilnā gaitā brauca tieši uz Pav|ika pusi.

Kašalots gulēja virs ūdens gandrīz nekustīgi, izgrūz­dams nevis augšup kā visas valzivis, bet uz priekšu un sāniem smalku ūdens pilienu un tvaika fontānus, it kā garas, sniegbaltas strausa spalvas. Laikam viņš bija ļoti noguris, gribēja atpūsties un atgūt spēkus. Pavļika ķi­vere mazliet pacēlās virs ūdens, ai pukstošu sirdi zēns pagrieza galvu un pa acu galam pavērās atpakaļ.

Tvaikonis, palēninādams gaitu, uzmanīgi tuvojās. Pavļiks pamanīja kuģa priekšgalā harpunu lielgabalu.

Šeit virs okeana Pavļiks beidzot pirmoreiz varēja ap­skatīties un apjēgt savu neparasto stāvokli uz kašalota. Viņš aiz pārsteiguma iekliedzās.