Divu okeānu noslēpums

Kāda laime — gaisma! Kāds prieks — gaisma! Cik viegli un jautri ap sirdi! Bet tas taču nozīmē, ka ir elek­trība! Skrūvei ir enerģija! Arī radioaparatam! Urā! Urā!

Pavļiks atkal sāka jautri, laimīgi smieties, taču pie­peši apklusa, un viņa seja kļuva nopietna un norūpējusies.

«Radio laikam nestrādās, jo nav vadības sviriņas un viļņu pārslēdzēja. Jāpamēģina skrūve. Bet, ja tā darbo­sies, uz kurieni tad doties? Nu, par to domās vēlāk. Sā­kumā skrūvi.»

Pavļiks mēģinaja pārbīdīt skrūves vadības sviriņu pa loku uz «lēnas gaitas» pozieiju. Sviriņa nekustējās no vietas.

Pavļiks uzspieda stiprāk. Sviriņa gludi slīdēja, ne- knikšķēdama un neielēkdama dažādo pozieiju ligzdiņās. Noņēmis no jostas rezerves laterniņu, kas karājās auklā, Pavļiks nospieda pogu un pavērsa gaismu uz vadības pulti.

Palūkojies ciešāk, viņš ieraudzīja, ka radioapārata sviriņa atrauta tālu sānis un pagrūsta zem skrūves svi­ras, kas tāpēc pacelta augstu virs pozieiju loka un virzās brīvi, neieslēdzot ātrumus.

«Ak tu, nolādētais astoņkājis! Re, ko viņš izdarījis. Kā viņš dabūjis to gatavu?»

Pēc dažu minušu uzmanīga, pacietīga darba abas svi- riņas bija atvienotas un nostādītas savās vietās.

Pavļiks gribēja vispirms pārbaudīt radioaparatu — un nespēja. Izšķirošajā mirklī, pilns baiļu un cerību, viņš baidījās no šā pēdējā mēģinājuma. Beidzot ar drebošu sirdi Pavļiks tik tikko pieskārās radioaparata sviriņai un pārslēdza to uz «Pioniera» vilni.

—   Runā «Pionieris»! Pavļik! Atbildi, Pavļik! Pavļika acu priekšā viss sašūpojās. Viņš gribēja kaut

ko atbildēt, kliegt, taču asaras saskrēja acīs, kakls aiz­žņaudzās, un vienīgi aizsmakušas, neskaidras skaņas iz­lauzās no atvērtās mutes.

—   Atbildi, Pavļik! Atbildi! Runā «Pionieris»!

—  Tas esmu es! Tas esmu es, Pavļiks! Esmu šeit! Esmu šeit! .. . Palīdziet! . .. Palīdziet! .. .

Asaras plūda pār smaidošo, līksmo seju, viņa kliedzie­nus pārtrauca laimīgi smiekli.

—   Esmu šeit, Viktor Abramovič! Uz kašalota! Viņš

nes mani prom! Kur jūs esat? Kur jūs esat? Palīdziet!

*

*

Zemūdene izrāvās no tumšajām dzīlēm, vilkdama sev līdz īsu, ātri izklīstošu miglas asti. Kuģis traucās klusu un viegli, kā visuma bezgaisa telpā laikam traucas planētas.

Paniskās bailēs, sasprindzinādams visus savus milzu spēkus, gandrīz konvulsiviem lēcieniem kašalots metās atpakaļ dzi|umā.

Ķiverē atskanēja kapteiņa balss:

—   Pavļik! šī pakaļdzīšanās var vilkties nezin cik ilgi . . . Kašalots jānogalina, lai tevi no viņa noņemtu .. . Vai tu spēsi to izdarīt?

Pavļikam sažņaudzās sirds. Neatrazdams vārdus, viņš brītiņu klusēja, tad atbildēja:

—   Spēšu, biedri komandier! Tikai man viņa žēl . ..

—   Neko nevar darīt, Pavļik, — kapteinis sacīja. — Mēs taču nešausim uz viņu no ultraskaņas lielga­bala …

Iejaucās satrauktā Marata balss:

—   Atjaujiet, biedri komandier! Atļaujiet sacīt…

—   Runājiet, Marat, runājiet!

—   Patiešām, ļoti žēl. Kašalots divas reizes izglābis Pavļiku — no astoņkāja un no haizivīm. Lai viņš dzīvo, biedri komandier. Bet Pavļikam lieciet iedarbināt skrūvi ar pilnu ātrumu virzienā uz priekšu gar kašalota ķermeni Pav|iks viegli atrausies un aizlaidīsies no viņa astes.

Atkal atskanēja kapteiņa balss.

—   Pavļik, vai Marata priekšlikumu dzirdēji?

—   Dzirdēju, biedri komandier. Tas ir ļoti labi. Es tū­līt tā izdarīšu …

Pavļiks atvēra vadības pulti un izbīdīja ārpusē skrūvi un stūres. Tad sataustīja skrūves sviriņu un strauji pabī­dīja to uz galējo poziciju pa kreisi — «desmit desmitda­ļas» — pilnu ātrumu.

No negaidītā, stiprā rāviena Pavļikam acu priekšā viss satumsa un sagriezās. Tad viņš ieraudzīja strauji le­jup dzīlēs aiztraucam milzīgo kašalota ēnu, bet aizmu­gurē lēni tuvojamies zemūdeni kā kalnu ar daudzām pareizām, gareniskām rievām.

Zemūdenes labajos sānos atsitās vaļā platforma, at­vērās metala durvis. Pāriedams uz nelielu ātrumu un saliecies lokā, Pavļiks kā zivs ieslīdēja elektrisko spuldžu dzeltenīgās gaismas spilgti apgaismotajā, pla­šajā atverē.

XIV nodala DZIĻUMU BOMBARDĒŠANA

Centralajā postenī sardzes leitnants Kravcovs sēdēja pie vadības pults, domīgi vērodams ekrānu un tā jurnolu. Ekrana lauka zilgajā nokrēslā ņirbēja pretim traucošo zivju, galvkāju, visdažādākā veida un lieluma molusku tumšie silueti.

Zemūdene brauca ar sešu desmitdaļu ātrumu; piec­desmit piecas jūdzes stundā — tas bija vidējais kreisējo- šais ātrums, kuru ieturot nevajadzēja pārslogot eksploziju dīzes, sakarsēt kuģa korpusu un ietvert to tvaika apvalkā. Laiku pa laikam leitnants uzmeta acis mazo, zaļo spul­dzīšu zvaigznājiem, kas mierīgi spulgoja uz vadības pults un pie centrālā posteņa izliektās sienas un mierinoši vēs­tīja par normālu, netraucētu visu zemūdenskuģa mecha- nismu un agregatu gaitu.