Divu okeānu noslēpums

Visiem priekšā, tuvāk ūdens virsai, kā bulta traucās smailpurņi delfini. Rotaļas viņiem tagad nebija prātā. Tikai paretam viņi strauji pacēlās augšā, palēcās virs ūdens, lai plaušās atjaunotu gaisa krājumu, un atkal aši devās tālāk. No viņiem neatpaliekot, joņoja tādi veikli pel­dētāji kā zelta makreles, bonitas, zobenzivis, barakudas, haizivis un daži prāvi kalmari. Izstiepuši kā caurules vi­sus desmit taustekļus, viņi traucās atmuguriski, iesūk­dami savās piltuvēs un pēc tam izgrūzdami spēcī­gas ūdens strūklas. Kādi trīsdesmit kašaloti, peldēdami bara, ar savām lielajām galvām kā ar taraniem izsvaidīja apkārtējos sīkos dzīvniekus, pēc tam aizmugurē kulstīja tos ar varenajām astēm. Aiz šiem plēsoņām un dziļumu valdniekiem zināmā attālumā, vienkopus vai izklaidus, cik jaudas joņoja pārējo pārbiedēto dzīvnieku masa, un katra grāviena dārdoņa it kā piešķīra tiem jaunu spēku un ātrumu. Viņu pēdējās rindas pamazām ietina draudī­gais mākonis, kas viņus bija panācis.

Jau dziļi šai mākonī iespiedušies izlūki pārraidīja no turienes uz ekrana daudzu bojā gājušo dzīvnieku ķermeņu neskaidros apveidus — šie dzīvnieki peldēja ar vēderiem uz augšu vai arī tos uz visām pusēm nesa neredzamas zemūdens strāvas un straumes, kas pēkšņi te bija ra­dušās.

Beidzot kapteinis pacēla galvu, acīm redzot pieņēmis kādu lēmumu.

— Lai arī ko tas maksātu, mums jāuzzina, kas tur notiek, — viņš vērsās pie visiem klātesošajiem centralaj[ā postenī. — Skaņu avots paliek vienā un tai pašā vietā. Tātad mums jāpiebrauc tam tuvāk vismaz vēl par desmit kilometriem — tādā distancē, no kuras varēs izmantot mūsu izlūkus, zemūdenei paliekot pietiekamā drošībā . . . Dodiet trīs desmitdaļas ātruma uz priekšu, Jurij Pavlo- vič, — viņš pavēlēja leitnantam Kravcovam.

Nepārtraukti šūpodamies, kuģis devās uz priekšu un drīz iekļuva paniski bēgošo dzīvnieku jūklī. Vēl pēc da­žām minūtēm mutuļojoša migla piepildīja visu ekrana loku un jumolu. Uz ekrana neaptveramās masās parādījās beigtas zivis, jūras eži, jūras zvaigznes, holoturijas, ofiu- ras, jūras lilijas, krabji, vēži, medūzas un sifonoforas. To vidū milzīgā daudzumā atradās sakropļoti, saplosīti dziļ­ūdeņu gorgonariju un jūras spalvu ķermeņi, ūdensaugu pušķi, kurus bija notraucis un aizrāvis līdz saviļņoto ūdeņu neparastais spēks.

Grāvieniem nemitīgi dunot, «Pionieris» lēnām virzī­jās cauri šim nāves un posta chaosam. Ar katru kilometru migla k[uva aizvien biezāka, aizvien necaurredzamāka abu izlūku infrasarkanajiem uztvērējiem. Kad izlūki at­radās vairs tikai divu kilometru attālumā no «Pioniera» agrākās apmetnes, grāvieni pēkšņi apklusa. Visi palika savās vietās, sasprindzināti klausīdamies un nogaidīdami, taču klusums joprojām palika netraucēts. Ar katru mirkli cilvēku sejas aizvien vairāk noskaidrojās, aizvien mierī­gāk pukstēja sirdis.

Klusumu pārtrauca leitnants Kravcovs.

—   Es saskaitīju simt četrdesmit divus grāvienus, — viņš sacīja kapteinim. — Pirmais atskanēja tieši pulk­sten astoņpadsmitos.

—   Labi! — kapteinis atbildēja. — Neaizmirstiet ierak­stīt to kuģa žurnālā.

Pa to laiku izlūki arvien vairāk tuvojās kuģa iepriek­šējai apmetnei.

—   Nolaidiet labā borta izlūku tuvāk dibenam, — kapteinis pavēlēja. — Lieciet tam labi izpētīt grunti.

Leitnants Kravcovs ievirzīja labo stūrratu jaunā pozicijā.

Ekrana labās puses augšējā josla kļuva aizvien tum­šāka, un tikko varēja izšķirt neskaidrās ēnas, kas slīdēja tai pāri. Beidzot tumsa tā sabiezēja, ka viss tajā izkusa un saplūda aklā vienveidībā. Šūpošanās neredzamajos zemūdens viļņos pa to laiku pamazām pierima, un kuģis mierīgi devās uz priekšu, pie kam tā kustība gandrīz ne­bija jaušama.

Leitnants tagad nenoņēma roku no stūrrata, uzmanīgi virzīdams izlūku gan uz vienu, gan otru pusi. Visi uz­manīgi raudzījās uz ekrānu, cenzdamies uztvert kaut jel kādu vieglu ēnu vai kustības zīmi. Taču uz ekrana vis­caur tumšā fona nerādījās nekas, ko varētu pamanīt cil­vēka acs. Bija skaidrs, ka infrasarkanie izlūki šajās duļ- ķēs ir pilnīgi bezspēcīgi.

—   Pacelt izlūku virs ūdens! — kapteinis komandēja. — Braukt ar ultraskaņas prožektoriem!

—  Tieši tā, pacelt izlūku virs ūdens! — atkārtoja leit­nants Kravcovs, pagriezdams un paceldams uz augšu kreiso stūrratu!

—   Sešas desmitdaļas ātruma — uz priekšu!

, — Tieši tā, sešas desmitdaļas ātruma uz priekšu! — noskaldīja leitnants, vienu pēc otra nospiezdams vairākus taustiņus uz vadības pults apakšējās klaviatūras un pār­bīdīdams sarkano sviriņu par trim loka iedaļām.