Divu okeānu noslēpums

Uz visiem šiem jautājumiem zinātne varēja atbildēt ļoti nepilnīgi un ļoti nedroši. Okeāns stūrgalvīgi un neat­laidīgi glabāja savas dzīves un savas strukturas noslēpu­mus. Cilvēka acij tie nebija pieejami. Lai noteiktā vietā uzzinātu okeana dziļumu, pētniekam vajadzēja no kuģa klāja uzmanīgi atritināt kilometriem garu dziļumu lotes tērauda trosi, kurai galā smaga gremde un gara caurule grunts paraugu noņemšanai, kā arī pašnoslēdzējs bato- metrs ūdeņu paraugiem un apkritīgs termometrs ūdens temperatūras mērīšanai.

Sī operācijā vilkās stundām ilgi, prasīja sarežģītas, speciālās ierīces, ilgstošas kuģu pieturas, prasmīgu ma­nevrēšanu un tomēr dažreiz, pēkšņā viesulī vai kļūmīgi manevrējot, pārtrūka trose un pazuda lote. Cik gan šādu mērījumu varēja izdarīt visu valstu okeanografu ekspedi­cijas, sākot no Kuka līdz mūsu dienām? Un cik gan pre- cizi un pilnīgi varēja būt šie pētījumi, ja īsti drošas meto­des, mašīnas un instrumenti radušies tikai pēdējos piec­desmit vai septiņdesmit piecos gados? Pat desmit tūkstoš mērījumu visai astoņdesmit divu miljonu kvadrātkilo­metru lielajai Atlantijas okeana platībai ir niecīgs dau­dzums: viens mērījums uz astoņtūkstoš kvadrātkilomet­riem! Bet tādu mērījumu visos okeānos un jūrās bija izda­rīts pavisam tikai kādi piecpadsmit tūkstoši. Par okeana dibena reljefu tas var dot tādu pašu priekšstatu, kādu pa­staigā gūtu akls milzis, kura solis līdzinās vairākiem sim­tiem kilometru: viņš pārkāps pār Uralu kalnu grēdu, to pat nepamanīdams, un vēl arvien domās, ka pastaigājas pa lielo Eiropas-Azijas līdzenumu," gludu kā galds.

Tikai samērā nesen līdz ar eholotes rašanos stāvoklis ievērojami uzlabojās, taču vienīgi tajās okeana joslās, ku­ras vairāk vai mazāk šķērso regulārās kuģu satiksmes līnijas. Pārējās okeana daļas — nepārredzamas un tuk­snesīgas — vēl gaida speciālās ekspedicijas un pētniekus Bet vai drīz sagaidīs — nav zināms. Kapitālistiskās val­stis, kam pieder okeānu krasti, tik ļoti aizņemtas, nemitīgi gatavojoties kariem vai piedaloties bruņotos «incidentos», ka zinātniskiem darbiem, kam nav tiešas militāras nozī­mes, tām «trūkst» līdzekļu.

Padomju zemūdene «Pionieris» jau piekto diennakti, ieturēdama trīs desmitdaļas maksimalā ātruma, uzmanīgi soli pa solim pēta Atlantijas okeana zemūdens kalnu grēdu tās lielajā lokā, kas stiepjas no Sargasu jūras līdz ekvatoram. Gan paceļoties virs kalnu grēdas, gan braucot gar tās rietumu vai austrumu nogāzēm, gan metot plašus lokus gandrīz virs paša okeana dibena milzīgos, pieci līdz seši tūkstoši metru lielajos dziļumos, zemūdene ar ultra­skaņas prožektoru un infrasarkano izlūku palīdzību re­dzēja daudz ko tādu, par ko zinātniekiem okeanogrāfiem bija tikai neskaidra nojauta vai arī pilnīgi aplams priekš­stats.

Regulāri ik pēc sešām stundām zemūdene pietuvojās okeana dibenam vai kalnu grēdas nogāzei, zemūdenes me­tālā borts atvērās un laukā izgāja profesors Lordkipani- dze un okeanografs Šelavins, kurus pavadīja brīvprātīgi palīgi no zemūdenes komandas. Viņi izdarīja dažādus pētījumus: Šelavins ņēma grunts un ūdens paraugus, mē­rīja temperaturu, pētīja straumju stiprumu un virzienu; zoologs novēroja, okeana dibena un dziļūdens iemītnieku dzīvi, ķēra un kolekcionēja tos. Reizēm visi apvienojās un devās nelielās pastaigās pa okeana dibenu vai kalnu grē­das nogāzēm, saceldami savā ceļā vieglos mutuļos globi- gerina dūņas, kas še lēnām veidojas — viens centimetrs tūkstoš gados — galvenokārt no foraminiferu grupas mik­roskopisko dzīvnieku — globigerinidu kaļķa skeletiem.

Okeana dibenā nereti gadījās šauras, garas un dziļas iegruves, lai gan visumā pilnīgi pareizs izrādījās nodibi­nājies uzskats, ka lielos dziļumos zemes virsma ir līdzena. Zemūdens kalnu grēda savā miljoniem gadu ilgajā pastā­vēšanas laikā okeana dziļumos pārklājās ar biezu sīko dzīvnieku palieku slāni, kas nogludināja visus nelīdzenu­mus, smailās virsotnes, bezdibeņus un aizas, padarot kal­nus par augstieni ar nolaidenām, acij nepamanāmām no­gāzēm. Tāpēc visi bija pārsteigti, kad ultraskaņas prožek­tori pirmoreiz atspoguļoja uz ekrana kailu peizažu, kas at­gādināja aizu izvagotu kalnu zemi. Šis atklājums ārkār­tīgi satrauca Šelavinu, un viņš lūdza kapteini apturēt zemūdeni netālu no kalnu grēdas un iekārtot še staciju.

No izejkameras iznāca septiņi cilvēki: zoologs, Šela­vins, Marats, Pavļiks, Matvejevs, Skvorešņa un Gorelovs. Kuģa komandā katram zinātniekam tagad bija savi seko­tāji: Matvejevs un Skvorešņa aizrāvās ar okeanografijas jautājumiem un kļuva cītīgi Šelavina skolnieki un paligi; ne mazāk dedzīgi jūras bioloģijas un zooloģijas pie­lūdzēji kļuva Marats, Pavļiks un visiem par izbrīnu Gorelovs.