Divu okeānu noslēpums

«Kas noticis ar Pavļiku?» zoologs domāja. «Kur viņš tagad atrodas? Vai viņš vēl dzīvs, nabaga zēns? Kāds brīnums, kāda nejaušība viņu noturēja uz kašalota. Ja taisnība, ka viņš uz tā atradies . .. Vai Maratam tikai ne­būs tā licies? Varbūt nelaimīgais bērns tagad guļ kaut kur pavisam citur — bezspēcīgs, nevarīgs, varbūt ievainots — un gaida glābiņu? . . .»

—  Atbildi, Pavļik! . .. Atbildi, Pavļik! … Runā «Pio­nieris» …

Zoologs nevarēja palikt mierīgi uz vielas. Viņam va­jadzēja kaut ko darīt, kaut kur steigties, skriet, meklēt… Šī bezdarbība, šis nedzīvais klusums un kuģa šķietami pilnīgi nekustīgais stāvoklis viņu nomāca.

—   Pavļik! Pavļik! Runā «Pionieris» … Runā «Pio­nieris» … Atbildi, Pavļik!

—   Piecdesmit minūtes, Aleksandr Leonidovič, — zoo­logs uzmeta acis pulkstenim. — Cik mēs esam nobraukuši taisnā līnijā?

—   Piecdesmit vienu jūdzi, Lord.

—   Un nekā neredz… Nekā neredz, — zoologs nopū­tās, sākdams atkal staigāt pa kajiti.

Bet pēc mirkļa viņš strauji apstājās.

—    Kaptein, ko jūs domājat darīt, ja, nobraucot vēl piecpadsmit, divdesmit un beidzot trīsdesmit jūdzes, mēs šo kašalotu neatradīsim?

Kapteinis pacēla galvu un klusēdams pavērās zoologā. Tad atbildēja:

—    Es krustām šķērsām pārmeklēšu tuvāko okeana ra­jonu, taču šo zvēru atradīšu. Man jāpārliecinās, vai zēns ir uz tā vai ne … Ja vien viņš nav no kašalota nokritis.. 7

Mirkli klusējis, viņš piebilda:

—   Es nesaprotu vienu: kāpēc Pavļiks nelaiž darbā ieročus? Viņa rīcībā taču ir ultraskaņas pistole un elek­triskie cimdi. Viņš taču teicami prata ar tiem rīkoties. Ko tas nozīmē? Varbūt viņš ievainots …

Zoologs, galvu nodūris, stāvēja uz vietas. Šķita, katrs kapteiņa vārds pārrāva kādu pavedienu viņa sirdī. Ai Pavļik, Pavļik . .. Tik jauks, tik labs zēns!

—   Atbildi, Pavļik! Atbildi, Pavļik! Runā «Pionieris»! Runā «Pionieris» … Runā «Pi. ..»

Piepeši radiokabinē rībēdams apgāzās krēsls, Pļetņeva apnicīgā balss aptrūka pusvārdā, uz acumirkli pārgāja neskaidrā murmināšanā, aizrāvās, un radists satraukti iekliedzās!

—   Runā, Pavļik! Es dzirdu! Es dzirdu!… Nāciet šurp! Šurp! Viņš runā!… Kur tu esi, Pavļik? Kur tu esi? Runā, es dzirdu!

Pa galvu pa kaklu visi, izņemot sardzes priekšnieku, metās no centrālā posteņa uz radiokabini.

XIII nodaļa UZ KAŠALOTA MUGURAS

Acis atdarījis, Pavļiks ieraudzīja to pašu tumsu, ko ar aizvērtām acīm.

Spēks, kas spieda Pavļiku lejup, bija kļuvis mazliet vājāks, un zēns ar pūlēm pacēla galvu. Kāds smags, melns priekškars bieži vien cirtās un nedzirdami dauzījās pret ķiveres priekšējo daļu, galva līdz ar ķiveri svaidījās uz priekšu un atpakaļ, brīžiem sāpīgi atsitoties ķiveres iekšienē.

Ūdens strūkla mīksti, tomēr spēcīgi spieda krūtis un galvu, atsviezdama atpakaļ brīvi kuļājošās kājas, tiecās aizraut zēnu prom un iemest melnajā bezdibenī. Zem Pav- ļika ritmiski šūpojās milzīga, gluma masa, pie kuras viņš tik neizprotami turējās, it kā pielipināts.

Pēkšņi viss noskaidrojās: viņš atrodas uz kašalota … Joņo okeana plašumos uz satracināta milzeņa, kas ar vienu varenās astes belzienu var pārvērst viņu pulverī, pat nesadragājot skafandru . ..

Pavļiku pārņēma šausmas, likās, ka samaņa atkal viņu atstāj. Izmisumā viņš ar krūtīm un galvu pieplaka pie zvēra. Spiediens un brāzmainie pretstraumes triecieni aiz kašalota stāvajiem sāniem atslāba. No zēna krūtīm izlau­zās vaids, taču jau pirmā skaņa, kas dobji atskanēja ķi­verē, viņu atskurbināja.

Viņš iekoda lūpā. Galvā pazibēja doma: varbūt dar­bojas radio un kāds viņu sadzirdēs? Patiesi: varbūt dar­bojas radio? Varbūt tas pats no sevis izlabojies? Un tai pašā mirklī no viņa lūpām izrāvās skaļš kliedziens — ce­rības un izmisuma sauciens:

— Viktor Abramovič! «Pionier»! Klausies, «Pionier»! Tas esmu es! Pavļiks! Glābiet! Palīdziet!

Lūpām drebot, Pavļiks sasprindzināti klausījās, cenz­damies uztvert kaut visvājāko atbalsi.

Tukšums un briesmīgs klusums, tāpat kā agrāk, viņu apņēma no visām pusēm .. .

Tad viņš atkal nolaida galvu uz kašalota muguras, aizvēra acis un sāka rūgti raudāt.

Tas nevilkās ilgi — tikai vienu vai divas minūtes. Raudas aprima pēkšņi un uzreiz. Negaidīta doma uzlies­moja tik spilgti, ka, likās, apgaismoja apkārtējo dzīļu tumsu.

Kašalots aiziet no zemūdenes aizvien tālāk un tālāk … Tā ir nāve … nāve … Un, jo tālāk, jo nāve drošāka. Ne­drīkst še palikt. Jātiek projām no kašalota. Kurp? Kur ir zemūdene? Kur to meklēt? Apkārt neizmērojami dziļumi. Bez gala! Bez malas! Bet augšup, augšup! … Tas ir pavisam tuvu! Pacelties augšā! Tur ir glābiņš! Tur brauc kuģi, tvaikoņi. Viņu ieraudzīs, izzvejos, izcels lau­kā … «No kurienes tu esi, puis? Kāds tev brīnišķīgs skafandrs! .. .»

Skaudrā izmisumā Pavļiks tikko neiekliedzās.

Nedrīkst . . . Nedrīkst. .. «No kurienes tu esi, puis?» «No PSRS. No padomju zemūdenes «Pionieris».» — «A, no PSRS? No padomju zemūdenes. Pastāsti, pastāsti.» Nedrīkst! Tad labāk mirt! Bet varbūt Pļetņeva patlaban radiokabinē nebija? Varbūt viņš bija izgājis un tagad at­griezies?