Divu okeānu noslēpums

—   Tiešā virzienā no astoņkāju noras uz staciju numur trīs! — pārsteigts sacīja zoologs. — Vai tā varētu būt vienkārša sagadīšanās?

Šai brīdī Marats dziļi ievilka elpu un lēni atvēra acis. Viņš mierīgi uzlūkoja visus apkārtējos un vājā, aprautā balsī sacīja, it kā turpinātu sarunu:

—   Es ļoti labi… skaidri redzēju — Pavļiks karā­jās … kašalotam pie sāniem. Kašalots aizdrāzās mums pāri… ne vairāk kā desmit, piecpadsmit metru … Viņam uz muguras… pie galvas… rēgojās nolūzis harpūnas gals.

—   Pareizi! — rokas noplatīdams, iesaucas Selavins. — Absolūti pareizi! Rēgojās! Patiesi harpūnas gals rēgo­jās! Tātad mēs esam redzējuši vienu un to pašu nelieti. Viņš man visu staciju sabojāja.

—   Bet kāpēc tad jūs neredzējāt Pavļiku kašalotam pie sāniem? — satraukts vaicāja zoologs.

—   Gluži vienkārši, kašalots varēja aizdrāzties garām, pavērsis pret Ivanu Stepanoviču otrus sānus, — kapteinis sacīja, tai pašā laikā domādams par ko citu.

—   Ko tagad lai darām? Nabaga zēns! — zoologs no­čukstēja, sažņaugdams dūrē bārdu. — Nabaga zēns! …

—   Protams, nevar būt šaubu: viņš jau sen paga­lam, — piebilda Gorelovs. — Ko tur var darīt?

Lieliem soļiem viņš staigāja starp gultām: četri soļi uz priekšu, četri — atpakaļ.

Komisārs strauji pagrieza sirmo galvu pret Gorelovu, un viņa jauneklīgajā sejā ar možajām acīm atspoguļojās patiess izbrīns.

Arī kapteinis tikpat pārsteigts pavērās Gorelovā un vaicāja zoologam:

—   Vai jūs, Lord, esat pārliecināts, ka zēns nav palicis uz kuģa vai tā tuvumā?

—   Pilnīgi pārliecināts! — zoologs atbildēja. — Iznī­cinājuši lielāko daļu astoņkāju un pārējos izgaiņājuši, mēs abi ar Skvorešņu rūpīgi apskatījām kuģi. Mēs redzējām sūces caurumu, ko Pavļiks bija atradis, redzējām neiedo­mājamu apmēru sakropļotu astoņkāji… — Un, it kā ne­gaidītas domas pārsteigts, viņš iesaucās: — Nu es sāku saprast! Kā tas tūlīt man neienāca prātā? Astoņkāji un vispār galvkāji taču ir iecienīta kašalotu barība. Un vie­nīgi kašalots spēja sakropļot, saplosīt tik milzīgu astoņ­kāji. Viss sakrīt, kapteini Nav šaubu, mums līdzās kuģa otrā pusē vienlaikus ar mūsu kauju notikusi kašalota kau­ja ar astoņkāji. Un mūsu nabaga Pavļiks kaut kādā veidā tajā piedalījies… to pārtraucis. Kašalots taču savu uz­varu nav pat izmantojis. Viņš medījumu atstājis, to pat nenogaršodams.

—  Tad ir skaidrs, ka Ivans Stepanovičs redzējis to pašu kašalotu, ko Marats, — domīgi sacīja kapteinis.

Gorelovs mitējās staigāt un, joprojām klusēdams, raudzījās kapteinī, juzdams, ka tūlīt izšķirsies Pavļika liktenis.

—   Nu, nekas! — beidzot, pacēlis galvu, sacīja kap­teinis. — Kašalots mums neizbēgs.

Gorelovs paskatījās pulkstenī — bija jau sešpadsmit ar dažām minūtēm — un steigā vērsās pie kapteiņa:

—   Atvainojiet, Nikolaj Borisovič. Es še ienācu, lai jums ziņotu, ka man jāiziet ārpus zemūdenes un jāpār­bauda, kā darbojas divas kreisās dīzes. Es šodien tās ap­skatīju no iekšpuses un no ārpuses. Dīzes liekas viegli aiz­sērējušas, un iespējams, ka vajadzēs izjaukt un iztīrīt. Atļaujiet, es tūliņ to izdarīšu.

—   Divas dīzes sabojājušās? — kapteinis strauji pie­vērsās Gorelovam. — Kad gan tas varēja notikt? Mēs taču še ieradāmies ar nebojātām dīzēm?

Gorelovs apjuka. Viņš smagi pamīņājās no vienas kā­jas uz otru un gausi sacīja:

—   Es jau agrāk ievēroju to darbībā kaut ko aizdo­mīgu …

—- Biedri kara inženier, — salti ierunājās kapteinis,

—   kāpēc jūs man to neziņojāt agrāk? Jūs neesat izpildījis viselementārākos kara kuģa kārtibas noteikumus kaujas apstākļos. Esmu spiests jums to aizrādīt! Biedri kara in­ženier, vai šīs dīzes pilnīgi sabojājušās vai ne? Un, ja ne, tad cik procentu jaudas tās zaudējušas?

Gorelova seju klāja sarkani plankumi.

—   Dīzes nav pilnīgi sabojājušās, biedri kaptein, un jaudas zaudējums niecīgs — pieci līdz astoņf procenti.

—   Labi! — kapteinis pievērsās abiem zinātniekiem.

—  Vai jūs varat uz kādu laiku atstāt bez uzraudzības sa­vus aparatus un ierīces?

—   Varam! — vienā balsī sekoja atbilde.

—   Zemūdene dzīsies pakaļ kašalotam. Sagatavo­jieties!

—   Urā, komandieri — vājā balsī iesaucās Marats. — Urā, dārgais komandieri

Kapteinis viņam uzsmaidīja un pievērsās Gorelovam.

—   Fjodor Michailovič, — viņš sacīja pieļāvīgākā batsī, — nekavējoties sagatavojiet dzinējus. Pat desmit procentu jaudas zaudējumam šai gadījumā nav nozīmes.

Gorelovs nobāla tā, kā tas reizēm noliek ar ļoti melnīg­snējiem cilvēkiem: viņa seja pieņēma pelēkdzeltenu vaska krāsu, bet vaigu kauli sakustējās un acis raudzījās stingri un apņēmīgi.

—   Biedri komandier, — viņš teica aiz uztraukuma mazliet aizsmakušā balsī, — kā vecākais mechaniķis uz­skatu par savu pienākumu jums ziņot, ka zemūdenei jā­paliek uz vietas. Doties ceļā ar neiztīrītām dīzēm ir pārāk riskanti. Sevišķi… kaut kāda puišeļa dēļ, kurš patiesībā droši vien jau sen pagalam …