Divu okeānu noslēpums

Disciplinas sajūta, ar ko tā lepojas padomju jūrnieki, uzvarēja, un pēc pirmās neviļus kustības, kas atgādināja sagatavošanos lēcienam, Marats, izstiepies kā uzvilkta stīga, ar plaši ieplestām acīm palika nekustīgi guļam gultā. Zoologs kaut ko nomurmināja, lai gan nesaprotami, taču noteikti nikni. Komisārs klusēja, toties cieši lūkojās uz Gorelovu. Selavins samulsis mirkšķināja tuvredzīgās acis, kas skraidīja no Gorelova uz kapteini un atpakaļ, satriekts par tādu brīvu apiešanos ar «zemūdens dievu», kāds aizvien viņa acīs bija zemūdenes komandieris.

Kapteiņa seja palika salta, bet acis raudzījās stingri, tieši, un, kā aizvien šādos retos gadījumos, tas atstāja neparastu iespaidu.

—   Mums nav apspriede, kurā varētu kritizēt manus rīkojumus, — balsi nepaaugstinot, sacīja kapteinis. — Pa­pūlieties nekavējoties izpildīt manu pavēli. Dīzu darbība par desmit procentu pazeminātas jaudas robežās pilnīgi gulstas uz jūsu atbildību. Par kaujas apstākļos nepie­ļaujamu diskusiju jums tiks uzlikts disciplinārs sods. Jus varat doties uz savu posteni, biedri kara inženier.

Kapteinis cieši raudzījās Gorelovam sejā. Pēc tikko jaušama šaubu mirkļa, Gorelovs klusēdams palocījās un, galvu nolaidis, ar lielajām kājām sļūkdams, lēni izgāja no slimnīcas kajites.

* *

*

Stāvēdams centralajā postenī līdzās sardzes priekšnie­kam vecākajam leitnantam Bogrovam, zoologs sajiita vieglu grūdienu, ko izraisīja pirmais sprādziens zem­ūdenes priekšgala dīzē. Tas bija pulksten sešpadsmitos un piecpadsmit minūtēs. «Pionieris» mazliet nodrebēja un devās ceļā. Vecākais leitnants pagrieza vadības pults svi- riņu uz nākošo iedaļu. Sekoja jauni sprādzieni — cits pēc cita, aizvien biežāki, un zoologs jau sajuta vairs nevis atsevišķus grūdienus, bet sīkas, gandrīz nepārtrauktas trīsas.

No radiokabines caur atvērtajām durvīm atskanēja ve­cākā radista Pļetņeva balss:

—   Pavļikl … Pavļik! … Atbildi! . . . Runā «Pionie­ris» … Runā «Pionieris» …

Līdzās labajā pusē uz neliela galdiņa kursografs au­tomātiski atzīmēja uz kartes zemūdenes noieto ceļu. Tāds pats kursografs atradās uz galda pie vadības pults.

Posteņa vidū pie apaļa galda pār Sargasu jūras dibena reljefa zilgano karti bija noliecies kapteinis. Galvu nepa­celdams, viņš sacīja:

—   Aleksandr Leonidovič! Pamatvirziens — dienvidi, kurss līkloču, pēc katrām piecām minūtēm mainīt no sūd- west uz sūd-ost un atpakaļ. Izsūtīt izlūkus no abiem bor­tiem pilnā distancē. Korpusu sakarsēt, braukt tvaika ap­valkā, dziļums — piecsimt metru, ātrums — astoņas desmitdaļas. Jāņem vērā dīzes …

—   Klausos, biedri komandieri — atbildēja vecākais leitnants Bogrovs un precizi atkārtoja saņemto rīkojumu.

—  Lord, kādu ātrumu spēj attīstīt kašalots? — noklau­sījies leitnanta atbildi, vaicāja kapteinis.

—   Tas, kaptein, atkarīgs no iemesliem, — zoologs at­bildēja, — kas spieduši viņu bēgt, kā arī no dzimuma, vecuma, attiecīgā eksemplārā lieluma un spēka. Nobiedēts, pieaudzis, vidēji stiprs kašalota tēviņš nopeld no astoņām līdz desmit un pat līdz divdesmit jūdzēm stundā, bet ar harpunu mugurā, sāpju, izbaiļu un niknuma trenkts, viņš rauj laivu ar trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā. Spriežqt pēc Marata un Ivana Stepanoviča nostāstiem, cik liels bijis mūsu kašalots, viņš tagad, jādomā, noskrien ne ma­zāk kā trīsdesmit jūdzes stundā.

—- Tātad, — izsliedamies taisni, secināja kapteinis, — kašalots mums priekšā kādas sešdesmit vai septiņ­desmit piecas jūdzes. Ja vien viņš nav strauji mainījis vir­zienu, mums viņš jāpanāk ne vēlāk kā pēc divām vai div­arpus stundām.

Radiokabinē Pļetņeva balss monotoni atkārtoja:

—   Runā «Pionieris» … Runā «Pionieris» … Atbildi, Pavjik!… Atbildi!… Pavļik!… Pavļik!… Runā «Pio­nieris» …

Uz loka un jumola ekrana ņirbēja lielu un mazu zivju ēnas. Tās virzījās no zemūdenes priekšgala puses uz pakaļgalu un tur izgaisa kā nelieli bezveidīgi mākonīši. Zoologs nejuta ne mazāko pazīmju, ka zemūdene kustē­tos: pilnā gaitā nemanīja vairs ne kuģa korpusa satrici­nājumu, ne arī vieglas trīsas.

Pa to laiku, kā rādīja ierīces uz vadības pults, zem­ūdens kuģis, tinoties karsta tvaika apvalkā un izdarot ap astoņsimt sprādzienu minūtē, joņoja jau ar septiņdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā.

Ikkatrās piecās minūtēs «Pionieris», viegli pagriezda­mies, mainīja virzienu. Kursografs šos pagriezienus tūlīt atzīmēja kartē. Piepeši uz ekrana labā borta priekšā parā­dījās bieza, tumša masa, kas ātri virzījās zemūdenei šķēr­sām priekšā. Uz ekrana zem šās vietas tūlīt iedegās sar­kana spuldzīte un atskanēja automatisks trauksmes sig­nāls. Kā kapteinis, tā leitnants neko nedarīja, lai izvairī­tos no sadursmes ar šo masu, tikai uzmanīgi vēroja tās tuvošanos. Tieši pēc piecām sekundēm zemūdene pati pie­lieca priekšgalu un, mainot dziļumu, panira tieši zem blīva lielu zivju bara.

—  Arī automatizacija? — zoologs pārsteigts ievai­cājās.

Viņš pirmoreiz novēroja tik patstāvīgu zemūdenes rīcību.