Divu okeānu noslēpums

Lēni un nāvējoši kašalots virzījās tieši uz kuģi, uz to vietu, kur, šausmīgās bailēs sastindzis, Pavļiks vēroja šo zemūdens milžu kauju. Dzīvais kalns sāniski tuvojās zē­nam, draudot viņu piespiest pie kuģa sāniem. Viņš gribēja skriet uz kuģa priekšgalu, bet baidījās pat pirkstiņu pa­kustināt, lai nepievērstu sev satrakoto cīnītāju uzmanību. Pavļiks atskatījās atpakaļ, cerēdams iešmaukt sūces cau­rumā un noslēpties kuģa korpusā, taču caurums atradās pārāk tālu. Kašalotam vēl tikai mazliet jāpavelk savs me­dījums, un viņa briesmīgā rīkle un ne mazāk briesmīgās astoņkāja rokas atradīsies Pavļikam pavisam tuvu.

Pavļiks beidzot neizturēja, pielēca kājās un izmisumā sāka tvarstīties gar ūdensaugu, jūras liliju un hidropolipu stublājiem, cenzdamies uzrāpties pa tiem augšā. Viņš lū­koja atsperties ar kājām pret kuģa sāniem pieaugušajām gliemežnīcām, roku pirksti ieurbās nez kādās spraugās. Nāves šausmās, slīdēdams un krizdams atpakaļ, viņš ne­atlaidīgi rausās augšup, ar pūlēm iekarodams katru centi­metru. Viņš jau bija aizsniedzis gandrīz pusi no kuģa augstuma, kad kašalots viņu panāca. Ar briesmīgu spēku tas ietrieca viņam pa kājām. Kājas no nedrošā atbalsta nošļuka, ūdens augu pušķis no rokām izslīdēja, un, ap­griezies kā ap asi, Pavļiks ar seju un krūtīm uzkrita uz kašalota glumās muguras. Krītot viņš pamanīja, ka dažas astoņkāja rokas sakamptas milzīgajos žokļos un lielais galvkājis kā nevarīgs maiss palicis karājamies zem ka­šalota galvas. Pavļiks slīdēja gar kašalota sāniem lejup, bet tūlīt nezin kāpēc apstājās un palika uz vietas. Tai pašā brīdī kašalots nodrebēja, nikni metās no kuģa nost, aizsviezdams sakropļoto, tomēr vēl dzīvo astoņkāji, un neprātīgās dusmās sāka riņķot uz laukumiņa līdz ar Pav­ļiku, kas karājās pie viņa sāniem.

Nevarēja saprast, kas noticis. Pavļiks, neko nesajēg­dams un instinktivi turēdamies pie kašalota glumās mu­guras, pats to neapzinādamies, rūpējās tikai par to, lai nenokristu un nenokļūtu zem briesmīgās astes, kura ar drausmīgu spēku sitās pavisam tuvu.

Nākošajā mirklī kašalots šāvās augšup, tad metās le­jup, ar neticamu ātrumu drāzās šķērsām pār kuģi un aiz­joņoja okeana tumšajos dziļumos. Pēdējais, ko Pavļiks paguva ievērot, bija spilgtie gaismas stari no četrām la­ternām un četri cilvēku stāvi, vijīgo, čūskām līdzīgo taus­tekļu biezajā mudžeklī. Tad viss nozuda. Pavļiku apņēma bieza tumsa, kas ar nepārvaramu spēku spieda viņa krūtis un galvu, atsviežot atpakaļ kājas, it kā cenšoties viņu no­raut no zivs sāniem un iemest briesmīgajā, milzīgajā ga­ļasmašīnā aiz muguras . .. Pavļiks ar pūlēm piespieda galvu pie kašalota un nevarīgs, galīgi zaudējis spēkus, aizdarīja acis :..

XII nodala pakaļdzīšanās

Marats atvēra acis un vienaldzīgi palūkojās apkārt. Tad viņš strauji pacēlās un atsēdās uz gultas.

— Viņš aiznesa Pavļiku! — Marats izmisīgi ieklie­dzās. — Viņš to aiznesa! Glābiet Pavļiku, kapteini Ātrāk! Ātrāk!

Viena veļa Marats pietrūkās no gultas un metās uz durvīm, grasīdamies kaut kur skriet, kaut ko darīt. Ne kapteinis, ne zoologs, ne attālāk stāvošais komisārs nepa­guva viņu aizturēt. Bet tai brīdī durvīs parādījās Gore- lOvs, un Marats nokļuva viņa garajās, stiprajās rokās.

—   Ko tu runā, Marat? Kas aiznesis? Kā tu to zini? — satraukti vaicāja kapteinis un zoologs, atvezdami slim­nieku atpakaļ.

—   Es redzēju, — Marats murmināja, nespēcīgi atlaiz­damies atpakaļ gultā. — Kašalots … milzīgs … drāzās mums pāri… Pavļiks bija viņam mugurā …

Marats atkal noguris aizvēra acis. Viņa parasti mel­nīgsnējā seja kļuva pelēka un šķita — apziņa vēlreiz viņu atstāja.

Zoologs baltā uzsvārcī no jauna noliecās pār Maratu.

—   Ko tas varētu nozīmēt? — kapteinis vaicāja.

—   Protams, murgi, nekas vairāk, — sacīja Gorelovs.

—   Jā, laikam gan, — zoologs piekrita, berzēdams Ma- ratam krūtis. — Un tas rada man bažas, ka viņam ir smadzeņu satricinājums. Laikam no elektriskā cimda trie­ciena astoņkājis nāves konvulsijās sviedis Maratu pret kuģa sienu. Vismaz ne es, ne Skvorešņa kašalotu neti­kām redzējuši.

Slimnīcas kajītē ienāca okeanografs Selavins.

—   Jūs runājat par kašalotu? — viņš jautāja, caur šķībi uzliktajām brillēm palūkodamies zoologā. — Patie­sību sakot, arī es tādu eksemplāru visā savā mūžā abso­lūti nekad nebiju redzējis. Absolūti nekad!

Visi nesapratnē pavērās Šelavinā un pēc tam saska­tījās.

—   Par kādu kašalotu jūs runājat, Ivan Stepanovič? — zoologs jautāja.

—   Nu, par to pašu kašalotu, kas aizjoņoja man pāri kā traks, sajauca visus manus balonus, norāva boju ar batometriem … Vispār izjauca man šodien visu straumju pētīšanas darbu. Viņš tā drāzās, it kā viņam mugurā būtu ietriekta harpūna.

—   Kad tad jūs viņu redzējāt? — žigli iejautājās kap­teinis.

—   Pirms kādām trim stundām.

—   Kur jūs tai laikā bijāt?

—   Hidrofiziskajā stacijā numur trīs, dziļums trīssimt metru, astoņpadsmit kilometru uz dienvidaustrumiem no bāzes.

—   Kādā virzienā kašalots peldēja?

—   Varu pateikt precizi: no ziemeļiem uz dienvidiem.