Divu okeānu noslēpums

—   Ehē! — Cojs iesaucās. — Se ož pēc archeoloģijas. Žigli pie darba, Andrej Vasiļjevič! — Un viņš enerģiski pievienojās zoologam, kas plēsa nost resnos ūdensaugu stublājus.

—   Kuģis? … Archeoloģija? … — vēl aizvien neko nesaprazdams, ņurdēja Skvorešņa. — Patiešām atgādina kuģi. Bet ko tad jūs ar to esat nodomājuši darīt? Kālab tas jāattīra no šiem mēsliem?

—   Kā jums nav kauna, biedri Skvorešņa! — zoologs uzbudinājās, atspēries ar kāju pret kuģa sānu un no visa spēka raustīdams sīkstu jūras liliju pušķi. — Tas taču ir sens spāņu kuģis no Kolumba un Kortesa laikiem. Tas ir nenovērtējams archeoloģisks atradums. Varbūt tā kajitēs un kravas telpās mēs atradīsim visdārgākos vēsturiskos materialus.

—   Ko tad jūs tūlīt neteicāt? — milzis sarosījās. — Kuģis, kuģis, bet kāds kuģis — nesaka ..<

Viņš aizdedzināja savu laternu, izņēma dunci, un darbs šķīrās ar divkāršu sparu.

— Marat, uzkāp uz klāja, — zoologs sacīja, — varbūt no turienes vieglāk iekļūt iekštelpās.

Ielaidis mazliet gaisa savā mugursomā, Marats pacē­lās augšup un drīz atradās uz bakborta. Tomēr izrādījās, ka tur strādāt ir pilnīgi neiespējami. Kājas iebruka lauzmu gubā, kas bija apaugušas ar korāļiem, nuliporām, pilnas dažādiem polipiem, adataiņiem, moluskiem. Tomēr Ma­rats pamēģināja novākt lauzmas, meklēdams ieeju kap­teiņa kajitē, kas tā laika karavelās vienmēr atradās uz bakborta līdzās stūrei. Lejā karavelas pakaļgalā strādāja Skvorešņa, vidū — zoologs, bet priekšgalā — Pavļiks. Karavelas pakaļgals bija uzsēdies uz kādas klints līdzās noriņai un izslējies gaisā, bet kuģa priekšgals bija pa pu­sei ieracies smiltīs. Starp priekšvadni un klintīm atradās kādus piecus metrus plata brīva sprauga. Tālāk klinšu grēda novirzījās sānis un, laternu vāji apgaismota, no­zuda dziļumu biezajā tumsā.

Pavļiks iemeta tur skatienu. Viņam šķita, ka pie klin­tīm sakustas kaut kas garš, palsens. Viņš palūkojās uz­manīgāk, taču nekā aizdomīga nepamanīja.

«Jāpaskatās no otras puses,» viņš nodomāja. «Varbūt sūces caurums ir tur …»

Kuģa otrā pusē atradās neliels laukumiņš ar izmētā­tiem atsevišķiem klinšu bluķiem un sīku lauzmu kaudzēm. Laukumu arī šeit noslēdza ne visai augsta pusapaļa klinšu grēda, kurā melnoja nelielas grotas un alu ieejas, aiz­augušas ar ūdensaugiem un dažādu jūras dibena faunu.

Pavļiks uzmanīgi virzījās gar kuģa sāniem, apiedams apkārt un pārrāpdamies pāri noglemējušiem klinšu blu­ķiem; laiku pa laikam viņš ar dunci iecirta kuģa koka sā­nos, kas laika zoba un jūras ūdens ietekmē bija gandrīz pārakmeņojušies.

Tā viņš aizgāja gandrīz līdz kuģa pakaļgalam, kad pēkšņi roka ar dunci, nesastapdama pretestību, viegli iegrima kaut kur kuģa iekšienē. Aiz prieka Pavļikam vai apstājās sirds. «Sūces caurums,» viņš nodomāja. «Vai sacīt? … Nē, papriekš apskatīšu pats! …»

Ar dažiem dunča cirtieniem viņš apgrieza ūdensaugu vijas un iebāza ķiveri ar laternu caurumā. Gaisma krita nelielā telpā. Kreisajā pusē atradās kaut kādu četrstūrainu un apaļu priekšmetu kaudze, visnotaļ klāta sīkiem ūdens­augiem un gliemežnīcām. Sājos priekšmetos Pavļiks sa­zīmēja kastes un mucas. Pīdamies ar kājām ūdensaugu un jūras spalvu biezoknī, kuras no pieskārieniem nemitīgi mirgoja zaļām un dzeltenām uguntiņām, Pavļiks iespēra soli kuģa iekšienē. Caurums izrādījās milzīgs, un zēns tam viegli tika cauri. Viņš uzkāpa uz tuvākās kastes, taču uz zaļganrūsganā, smalkām sūnām līdzīgā kaļķu ūdens­augu un polipu paklāja Pavļiks paslīdēja, un viena kāja iemuka starp kaudzē sagāztajiem priekšmetiem.

Ar pūlēm viņš atbrīvoja kāju no slazda un piecelda­mies pamanīja, ka tukšajā telpā no ieejas pa labi augšup un lejup kustas un lokās kaut kādi gari, resni čūskveidīgi ķermeņi. «Droši vien kuģa tauvas,» Pavļiks nodomāja. Viņš nokāpa no kastes un, apiedams kaudzi, sāka uzma­nīgi virzīties dziļāk kravas telpā. Pēc pāris soļiem viņš uzdūrās kāpnēm, kas veda uz klāju. Tikko viņš bija uzli­cis kāju uz pirmā pakāpiena, atskanēja Skvorešņas balss:

—  Ahā! Re, kur ir tas sūces caurums! Tikai pavisam neliels. Pakaļējais vadnis sadragāts!

—   Parādiet, parādiet! — atsaucās zoologa balss un tūdaļ piebilda: — Bet kur tad Pavļiks?

Viņš nepaguva teikumu nobeigt, kad atskanēja Marata skaļais, baiļu pilnais kliedziens:

—   Astoņkāji! Astoņkāji lien! Sargieties!

—   Nu, kas tur, dosimies kaujā, bet atradumu nepa- metīsim, — mierīgi atbildēja zoologs. — Uzvilkt cimdus! Marat, kāp zemē pie mums! Jābūt visiem kopā. Pavļik! Pavļikl Ātrāk pie manis! Kur tu esi?

Sastingums, kas bija pārņēmis Pavļiku, atskanot pir­majam Marata izbaiļu kliedzienam, pārgāja. Viņš at­saucās:

—   Esmu šeit, šeit! Skrēju pie jumsi

Pavļiks metās uz izeju, bet kaut kur sapinās, pakrita un, drebošām rokām cenzdamies atbrīvot kāju, murmi­nāja:

—   Eju … Es tūlīt… Pagaidiet mani…

Tai pašā mirklī viņš izdzirda Skvorešņas dobjo balsi:

—    Velns parāvis! Nozaudēju cimdus! Bet šo zvēru te rāpo vairāk nekā desmit. Ak tu riebekļi? Nieki!… nieki! … Nē, ar mani tik viegli galā netiksiet!