Divu okeānu noslēpums

Neparastā skata valdzināts, Pavļiks visu aizmirsa. Baltie lāsumi drīz še, drīz tur pēkšņi sāka kustēties un parādījās te uz tumši zaļās garneles vai olivzaļā krabja muguras, te kā pelēku taustekļu pušķītis uz mazas, zel­taini oranžas skaistules aktinijas.

—   Re, kur gudrinieki! — balsī ierunājās pārsteigtais Pavļiks. — Kā izliekas!

—   Kas ir gudrinieki, bičo? — negaidot atskanēja zoo­loga balss. — Kas izliekas?

Pavļiks bija tā aizrāvies ar saviem novērojumiem, ka aizmirsa, kur atrodas un kas notiek ap viņu. Tomēr viņš tūdaļ atjēdzās un atbildēja:

—   Te uz ūdensaugiem mitinās milzums dzīvnieku, un visi viņi briesmīgi līdzīgi sūndzīvniekiem. Es uzreiz pat nevarēju atšķirt…

—   A-ā-ā … Tā ir mimikrija, bičo. Dzīvnieki pieņem apkārtējo priekšmetu krāsu vai ārējo izskatu un tā pa­glābjas no ienaidniekiem, kļūdami tiem neredzami.

Visās spraugās starp ūdensaugu stiebriem un lapām parādījās un atkal nozuda savādas būtnes, kādas pirmajā brīdī, šai biezoknī ienākot, Pavļiks netika pamanījis un saskatījis. Visas tās bija nelielas — piecpadsmit līdz div­desmit centimetru garas — un ūdenī turējās vertikāli, it kā stāvus. So būtņu galva un kakls pilnīgi līdzinājās zirga galvai un kaklam, turklāt purni bija izstiepti cauru­lītē, kuras vidū uz kārpai līdzīgā punīša rēgojās divi augšup izslieti ilkņveidfgi stari. Uz lepni izliektā kakla auga izspūrušas, retas, stāvus saslietas krēpes. Zemāk kakls nobeidzās ar apaļu vēderiņu. Uz muguras pie kakla bija spura, līdzīga pusapaļam, atplestam vēdeklim bez turekļa. Tūliņ aiz īsā vēderiņa sākās gara, lokana, priekš­pusē spirālē sagriezta aste. Šo savādo būtņu bālā, palsi rūsganā nokrāsa brīžam atspulgoja gan blāvi zilā, gan zaļganā krāsā.

«Nu uz mata kā šacha zirdziņš ar asti,» Pavļiks no­domāja.

Tie patiesi bija jūras zirdziņi, jocīgas un reizē gracio­zas būtnes. Lielos pulkos tie šaudījās gaiši zaļajās sprau­gās starp ūdenszālēm, — gan lēnām, cienīgi izriezuši vēderiņus, lepni izslējuši savas zirgu galviņas un izvalbī­juši izbrīna pilnas acis, gan guļus aši šķēla ūdeni, irda- mies ar asti kā mazi tvaikonīši ar skrūvi. Daži, apmetuši astes galu ap ūdensaugu stiebriem, šūpojās uz tiem, acīm redzot atpūšoties un uzglūnot laupījumam. Abas acis tiem grozījās uz visām pusēm kā hameleonam katra par sevi. Divi jūras zirdziņi, žigli peldēdami viens otram pretī, negaidot saķērās ar astēm un sapinās kopā. Viņi izmisīgi pūlējās izšķirties, raustījās uz visām pusēm, izmisīgi val­bīdami acis un ar zodiem aizķerdamies aiz tuvākajiem stiebriem.

Pavļiks, elpu aizturējis un smaidā plaši atplētis muti, nespēja novērst acis no šiem jocīgajiem zirdziņiem, kas, šķita, nupat nolēkuši no šacha dēlīša. Negaidot Pavļikam pašā acu priekšā apstājās un palika ūdenī uz vietas jūras zirdziņš ar lielu atkārušos vēderu. Viņš vērīgi noraudzījās Pavļikā, izpletis acis zem ērmīgajām, izspūrušajām krēpju šķipsnām. Piepeši jūras zirdziņa vēderiņa apakšējā daļā āda sakustējās un pavērās sprauga. Spraugā parā­dījās mazs, smails purniņš, un tūdaļ no šīs atvērtās kaba­tas izlēca sīks zirdziņš, ļoti līdzīgs lielajam zirgam un tik jocīgs, ka Pavļiks nevarēja vairs noturēties un skaļi iesmējās. Pirmajam pakaļ no kabatas cits pēc cita izlēca vairāki desmiti šo mazītiņo radījumu. Viņi graciozi riņ­ķoja ap savu peldošo māju un pēkšņi strauji metās tai klāt un mirklī noslēpās glābējā kabatā, kuras īpašnieks vienā mirklī nozuda no pārsteigtā Pavļika acīm.

Pavļiks uzreiz neievēroja, kas bija tā nobiedējis šo dzīvespriecīgo ģimeni. Tad viegli līgojošo, lāsumaino lapu vidū viņš pamanīja acis — drūmas, niknas, zem īgni sa­vilktām uzacīm. Tad iezīmējās biezas, gaļīgas, izliektas, kaktiņos lejup nošļukušas lūpas, kuras turēja sažmiegtu tievu ūdensauga zariņu. Beidzot parādījās arī visa resnā bizonim līdzīgā galva ar ķeburainiem ragiem un pinkainu bārdu. Likās, ka visa zivs sastāv no kustīgām laupsnām un kankariem, kas aizvietoja viņai spuras un asti, taču lielākoties vispār nebija saprotams, kādēļ tie kūļājās uz galvas, pažoklē, uz vaigiem un gar žaunu vākiem.

Milzums baltu lāsumu — lielu un mazu, bija izbārstīti pār visu šīs neparastās zivs ķermeni un visiem tās piedēk­ļiem. Tomēr tieši šie savādie kankari un lāsumi darīja zivi pilnīgi nemanāmu līgano, lāsumaino ūdensaugu bie­zoknī.

«Arī mimikrija,» Pavļiks nodomāja, «pielāgojas …»

Nenovērsdama drūmās acis no Pavļika, zivs pastāvēja dažus mirkļus uz vietas, tad nomierinājusies pievērsās res­nam stiebram un sāka ar purnu bakstīt mazu pauguriņu dūres lielumā, kas bija piestiprināts pie platas lapas kāta. Tikai vērīgi ieskatījies, Pavļiks ievēroja, ka šis pauguriņš ir īsta ligzda un ka ērmotā zivs pie tās piestiprina mutē atnesto zariņu. Gļotām klāto zariņu viņa izlaida no mutes, un tas cieši piegula savā vietā ligzdas sienā.

Acīm redzot ligzdas būve ar to arī nobeidzās, jo zivs pacēlās virs tās un sāka ar vēderiņu trīties gar ligzdas malām. No vēderiņa virtenītē izplūda ikri, kas rindās no­gūlās ligzdā.