Divu okeānu noslēpums

Kad neatlaidīgais vajātājs pēkšņi satvēra bruņurupuci aiz astes un sāka to vilkt uz netālu melnējošo ūdensaugu biezokni, dzīvnieks beidzot pavisam zaudēja prātu. At­plētis cieto, kāsī saliekto, it kā brūni lakoto knābi, tas no visa spēka kūļāja pleznas, taču neko nevarēja izdarīt. Ar visu mazā elektromotora piecdesmit zirgspēku jaudu Pav­ļiks vilka bruņurupuci sev līdz.

Abi viņi iebruka ūdensaugu aizsegā, ienesdami šaus­mas un apjukumu to būtņu pasaulē, kas apdzīvoja šos cilvēkiem gandrīz nepazīstamos zemūdens džungļus.

Apkārt Pavļikam un bruņurupucim uzspurdza vesels spiets krevetu, vēzīšu, tārpiņu, jūras zirnekļu un krabju, kas mitinājās uz ūdensaugu stublājiem, no tiem pārtika, Še piedzima un arī nomira. Sīkas un prāvas zivis iešmauca ūdensaugu biezoknī, tā ka Pavļiks pat nepaguva tās sa­skatīt. Bet viņam neatlika arī laika.

Pavļiks nepavisam nebija paredzējis, ko var izdarīt

šie trauslie, glumie augi, kas satur deviņdesmit procentus ūdens, kad tos sastop tādā vairumā. Jau piektajā metrā, viņiem laužoties starp ūdensaugiem, ap bruņurupuča pleznām, asti un kaklu bija satinies tik daudz stiebru un iapu, ka dzīvnieks vairs nespēja izdarīt nevienu kustību. Labākā stāvoklī nebija arī Pavļiks. Lai gan viņa rokas un kājas bija puslīdz brīvas, toties skrūve sapinās ūdens­augos, un Pavļiks nonāca tikpat nevarīgā stāvoklī kā bruņurupucis. Zēns palaida vaļā savu medījumu un cen­tās ar rokām aizsniegt skrūvi, lai to notīrītu, taču ar skafandra metala rokām tas nebija iespējams.

«Nu ir ķibele!» viņš noraizējies domāja. «Pats laukā neizpiņķēšos … Vajadzēs saukt palīgā!»

Un skaļi pasauca:

—   Arsen Davidovič!

—   Kas noticis, bičo? Kur tu esi? — viņš izdzirda pa­zīstamo balsi.

—   Man te nepatikšanas, Arsen Davidovič . .. Esmu iekļuvis ūdensaugu biezoknī, un skrūve tajos sapinusies. Tā . . .

—   Un tu netiec no vietas?

—   Jā … Un ari bruņurupucis …

—   Kāds bruņurupucis?

—   Liels … tāds. Es to noķēru un stiepu pie jums. ..

—   Tu esi traks, bičo! — zoologs sāka skaļi smieties. — Kā tu viņu stiepi?

—   Aiz astes …

Smiešanās kļuva trīskārt skaļāka, jo zoologa barito­nam pievienojās Skvorešņas sulīgais bass un Coja klusie smiekli.

—   Kur tad tu īsti esi iesprūdis? — izsmējies jautāja zoologs.

—   Ārpusē… no okeana puses .. . tūlīt aiz pagrie­ziena. No jūsu puses nord-ost virzienā.

—   Skaidrs, — Skvorešņa atsaucās. — Kāds dziļums?

—   Septiņdesmit astoņi metri, — paskatījies dziļum- mērītājā, atbildēja Pavļiks.

—   Nu labi, bičo. Stāvi vien mierīgi. Drīz būšu pie tevis. Kad sacīšu, sāc peilēt.

—   Labi, Arsen Davidovič.

Pavļikam nāca smiekli un reizē bija neveikli. Cilvēki aizņemti svarīgā darbā, bet viņš tos kavē. Un aiz muļķī­bas. Kādēļ vajadzēja spraukties caur ūdensaugiem, kad varēja tos apiet? Gribējās ātrāk tikt galā. Bet vajadzēja apsvērt! Ja būtu kaut jel mirkli padomājis, tad būtu arī sapratis, ka te var tā sapīties, ka vairs neizkulsies laukā.

Pavļiks sāka lūkoties ūdensaugos ar jaunu vērību un interesi.

Tie stāvēja visapkārt — taisni, nekustīgi, sapinušies nepārraujamā režģī. To brūnos, oranžos, zeltaini olivza- ļos apaļos stublājus klāja garas, gan sīki robotas, gan caurumotas lapas, kas gareniski sakļāvās kā plaukstas. Citi stublāji, kam nebija lapu, sazarojās daudzos sīkos zariņos. Bet visi tie bija nosēti gan lieliem, gan maziem gaisa burbulīšiem, kas turējās kā ķiršogas uz tieviem kā­tiņiem. Stublājus un lapas klāja itin kā baltu sūnu lāsumi. Taču Pavļiks jau zināja, ka tās nebija vis sūnas, bet sa­vādu sūndzīvnieku kolonija, kas atgādināja brīžiem smalku mežģiņu rakstu, brīžiem māksliniecisku graviera griezumu ziloņkaulā.

Pavļiks nevarēja vien nobrīnīties par sūndzīvnieku ne­uzkrītošo skaistumu. Tie viņam atgādināja ķīniešu veclai­cīgu ziloņkaula šķirstiņu, visu vienos smalkos rakstos, kas kādreiz Sanhajā tēvam bija uzdāvināts dzimšanas dienā. Sīs atmiņas uznāca tik pēkšņi, ka Pavļiks pat apjuka: tieši šodien taču bija divdesmit sestais maijs, viņa tēva dzimšanas diena! Pavļiks vienmēr ar tādu ne­pacietību bija gaidījis šo dienu jau ilgi iepriekš! Tā solīja viņam tik daudz prieka un līksmes! Bet tagad aiz­mirsis .. .

Divdesmit sestais maijs … Domas par tēvu, ievainotu, vientuļu, viesa skumjas. Bet pēkšņi prātā iešāvās jauna doma. Divdesmit sestais maijs… Kaut kur nesen kādā citā sakarā Pavļiks bija sastapies ar šo datumu… Kur? Kad? Divdesmit sestais maijs… Divdesmit sestais maijs'… Piepeši viņam blakus uz ūdensaugu lēzenās la- pas sakustējās kāds pelēkbalts plankums, izstiepa kājas un ūsiņas, pacēla spīles. Vēl mirklis — un sīks, taču īsts olivzaļš krabis ar baltu lāsumiņu uz muguras žigli aizte­cēja pa lapu, locīdamies starp skaisto hidroidpolipu — kladokorinu stiebriņiem, kas bija saauguši uz lapas ka sīka birztaliņa. Mazs tārpiņš šai brīdī pa pusei izliecās no savītās gliemežnīcas tieši krabja ceļā. Pirms tārpiņš bija paguvis iešmaukt atpakaļ savā alā, krabis to satvēra ar spīli, izvilka no gliemežnīcas un norija.

Pavļika un bruņurupuča iztraucētais miers iestājās no jauna, un uz brīdi aprimusī dzīve atkal ritēja pa vecam.