— Bičo! — atkal negaidot skarbi atskanēja zoologa balss. — Sāc peilēt! Virziens — sūd-sūd-ost, dziļums — no astoņdesmit līdz astoņdesmit pieciem metriem, svārstību biežums — divdesmit tūkstoši kilociklu, jauda — astoņdesmit vatu.
Pavļiks ātri atjēdzās un precizi, kā jūrnieks atbildēja:
— Tieši tā, Arsen Davidovič! Virziens — sūd-sūd-ost, dziļums — no astoņdesmit līdz astoņdesmit pieciem metriem, svārstību biežums — divdesmit tūkstoši kilociklu, jauda — astoņdesmit vatu.
Viņš steidzīgi noņēma no jostas plakanu ultraskaņas pistoli', pēc kompasa, kas atradās uz kreisās rokas, noteica virzienu, bet pēc dziļummēra — augstumu. Tad, pacēlis pistoli un nospiedis uz tās pogu, sāka ar to vilkt lokus, lēnām, acij gandrīz nemanāmi laizdams stobru aizvien zemāk un zemāk..»
* *
*
Pavļiks bija uzaudzis svešumā, tālu no dzimtenes priecīgās dzīves, aizraujošās cīņas ar bargajiem' dabas speķiem un pagātnes verdzisko laiku paliekām, tālu no tas uzvarām un sasniegumiem. Sešus bērnības gadus, kas ir tik svarīgi cilvēka veidošanā, viņš pavadīja kapitālistiskajā Amerikā, atmosfērā, kur cilvēks ir cilvēka ienaidnieks, strādnieki — kapitalistu, nabagie — bagāto ienaidnieki. Pavļiks dzīvoja vientuļi, bez mātes, kas bija mirusi jau pirmajā gadā pēc viņu ierašanās klusajā, patriarcha- lajā Kvebekā, bez brāļiem un māsām, bez draugiem un biedriem.
Negaidot pēc pārdzīvotām nāves briesmām Pavļiks nokļuva uz padomju zemūdens kuģa, drosmīgu ļaužu vidū, saliedētu biedru saimē, kas pieraduši pie briesmām, prot ar tām cīnīties un uzvarēt. Viņi Iekaroja zēna sirdi ar savu dzīves prieku, ar biedrisko saliedētību, jautro draudzību, vieglo un reizē dzelžaino disciplinu. Dzimtene — stipra, maiga, vīrišķīga — uzņēma Pavļiku «Pioniera» šaurajās telpās. Tā še ieguva Pavļika acīs dzīvu, reālu formu, tā iedvesa viņā jaunas jūtas, modināja karstu vēlēšanos būt tās cienīgam, kvēlas ilgas atdarināt un būt līdzīgam tās labākajiem dēliem, pie kuriem viņš tik laimīgi bija nokļuvis.
Šais nedaudzajās dienās pēc neaizmirstamajām un laimīgi pārlaistajām briesmām Pavļiks bija daudz ko mācījies. Viņš pamatīgi iepazinās ar savu skafandru, ko viņam no zemūdenes krājumā esošajiem vismazākajiem izmēriem bija izmeklējis Skvorešņa, iepazinās ar ultraskaņas pistoli, uzzināja, kā lietot to kā ieroci un kā pielāgot sakaru uzturēšanai un signalizacijai. Viņš iemācījās orientēties jūras dziļumos pēc dziļummēra un kompasa; iemācījās peilēt un pieņemt peilēšanu ar savu radioapa- ratu, uznirt un nolaisties dibenā, regulējot gaisa maisiņu uz skafandra muguras; iedarbināt un apturēt skrūvi, vadīt stūri un palīdzēt tai ar rokām un visu ķermeni.
Tāpēc viņš tik veikli vajāja bruņurupuci un tik droši peilēja saviem draugiem ar ultraskaņas pistoli.
Ar ultraskaņas staru vajadzēja trāpīt membrānā, kas atradās uz krūtīm kādam no viņa draugiem. Tur stars pārvērtās dzirdamā skaņā un pēc tās skaidruma un asuma tika noteikts virziens, kādā jāturas, lai nokļūtu pie skaņas avota.
Pēc trim minūtēm, griezdams ar dunci udensaugus uz Pavļika skrūves, zoologs runāja:
— Sis bruņurupucis, Pavļik, man nav vajadzīgs. Labāk tu būtu meklējis manu Lammelibranchiata cephala. Es vairs neiedrošinos pievienot savu vārdu pie tādas klases nosaukuma, kura pagaidām eksistē tikai viena vienīga individa personā. Kāda nejēdzība!
Viņš bēdīgi nopūtās.
— Arsen Davidovič, neskumstiet, — Pavļiks mēģināja viņu iepriecināt. — Jūs redzēsiet, ja ne še, tad citur mēs katrā ziņā jums atradīsim šo cefalu .. .
— Tā, nu tu esi brīvs, Pavļik. Citā reizē… Pag, kas tad tas? — zoologs pēkšņi pārtrauca pats sevi.
Pavļiks pavērās uz to pusi, kur lūkojās zoologs. Caur ūdensaugu stiebriem Pavļiks pamanīja ar muguras skrūvi iramies augšup lielu cilvēka augumu zilganā skafandrā. Cilvēks turēja rokās trīs elastīgas, spilgti sarkanas lokveida šļūtenes. Aiztraucies garām zoologam un Pavļikam kādu divdesmit metru attālumā un izbiedējis baru sudrabotu zivtiņu, kuras kā lietus šaltis aizšāvās lejup, cilvēks ātri nozuda augšā aiz biezās augu sienas.
— Savādi, kas še varēja būt? — domīgi vaicāja zoologs, joprojām cieši raudzīdamies augšup. — Man prātā, ka šodien bez mums diviem zemūdeni vajadzēja atstāt vienīgi Selavinam, Skvorešņam, Cojam un Maratam . .. Sī cilvēka skafandrs droši vien bija nulles izmēra, bet tik liela auguma vīri mums ir tikai divi — Skvorešņa un Gorelovs … Bet Skvorešņa ir aizņemts … Vai tiešām Gorelovs? …
— Arsen Davidovič! — Pavļiks pārtrauca zoologu. — Kāpēc gan viņš būtu pacēlies augšup? — Pēc kapteiņa pavēles taču nevienam nav tiesību atrasties dziļumā, kas mazāks par piecdesmit pieciem metriem no ūdens virsmas …
Zoologs skafandrā paraustīja plecus:
— Nesaprotu. Starp citu, viņš, pirms nozuda no mūsu acīm, šķiet, mainīja virzienu un nogūlās horizontāli. Pavaicāšu viņam pa radio. Drīz taču būs pusdienas….
XI nodala SPĀŅU KARAVELA