Divu okeānu noslēpums

—< Protams! — kapteinis atbildēja. — Ja piecās se­kundēs ultraskaņas prožektora membrānā kuģa priekš­galā nepārtraukti uztver signālus no kāda šķēršļa, kas atrodas tieši ceļā, tad automatisks mechanisms noraida signālu loka dīzēm, kuras mums aizstāj stūri, un zem­ūdene automatiski maina kursu brīvajā virzienā. Bet, kad otras membrānās priekšā, kas jaunajā kursā nomainījusi priekšgala membrānu, šķērslis izzūd, automatisks mecha­nisms ievada zemūdeni iepriekšējā kursā.

—   Lieliski! — iesaucās sajūsminātais zoologs. — Bet kāpēc tad tādā gadījumā vajadzīgs trauksmes signāls un sarkanā spuldzīte?

—   Tam gadījumam, ja zemūdenes komandierim ir kādi citi nolūki un nevis tikai vēlēšanās šo šķērsli apiet. Tāpēc arī automats gaida piecas sekundes.

Kapteinis atkal iegrima savos aprēķinos. Iestājās ilgstošs klusums.

Pēc īsiem starpbrīžiem no radiokabines atskanēja it kā nogurusī, vienmuļā Pļetņeva balss.

—   Pavļik! Atbildi, Pavļik! Runā «Pionieris» .. . Runā «Pionieris» .. . Pavļik! . .. Pavļik! …

—   Cik mēs esam nobraukuši taisnā līnijā, Aleksandr Leonidovič? — zoologs klusu vaicāja vecākajam leitnan­tam. — Mēs jau esam ceļā apmēram trīsdesmit piecas minūtes.

Leitnants uzmeta acis kartei zem kursografa un no­brauktā attāluma rādītājam.

—   Trīsdesmit vienu jūdzi, Lord. Ja mēs kašalotu pa­nāksim, tad, domāju, ne ātrāk kā sešdesmitajā jūdzē.

Zoologs sāpīgi saviebās un, nenovērsdams acis no ek­rana, jautāja:

—   Jūs šaubāties, vai mēs viņu panāksim?

Leitnants paraustīja plecus.

Smalki iepīkstējās tālruņa aparats.

Kapteinis ieslēdza reproduktoru un televizora ekrānu. Uz ekrana parādījās blāvi apgaismots tuneļa posms, apaļš kā nošķelts konuss. Daudzas taisnas caurules horizontāli stiepās no konusa pamatnes uz nošķelto virsotni. Šā tu­neļa krēslā starp caurulēm bija redzams cilvēka stāvs. Cilvēks, saliecies visneērtākā pozā, tur kaut ko darīja.

No reproduktora atskanēja aizelsusies, taču apmieri­nāta Gorelova balss:

—    Atļaujiet ziņot, biedri komandier. Es pamēģināju dīzes iztīrīt braucot, tās neizjaukdams. Tas man izdevās, un jūs varat kuģa ātrumu palielināt līdz maksimalajam.

Kapteiņa sejā pavīdēja pārsteigums un prieks.

—   Pateicos, Fjodor Michailovič! Tomēr jūs veltīgi riskējāt, dodamies šajā kamerā. Galu galā šie desmit pro­centi jaudas nav nemaz tik svarīgi. Nu, nāciet ātrāk lau­kā un, lūdzu, ierodieties pie manis.

—   Klausos, biedri komandier!

Izslēdzis reproduktoru un ekrānu, kapteinis pavērsās pret vecāko leitnantu un smaidīdams sacīja:

—   Nostādiet uz desmit desmitdaļām, Aleksandr Leo­nidovič! — un turpināja: — Tas ir gan mechaniķis! Viņš acīm redzot organiski nevar samierināties kaut vai ar vis­mazāko defektu savu mechanismu darbā. Tādēļ viņš bija gatavs pat uz nežēlību … uz tādu nežēlību! Manuprāt, tā jau ir kroplība, nedabiski izvērtusies profesionālā goda sajūta.

—  Vismaz padomju cilvēkam tas tiešām ir kas nenor­māls, — zoologs piekrita. Un, mirkli klusējis, piebilda: — Bet cilvēks, kas ir cietsirdīgs pret bērniem, allaž paliks man antipatisks. Jā!

Tērpies zilā kombinezonā, ar sarkanu, kvēpu planku­miem klātu seju un gandrīz melnām rokām ienāca Gore­lovs. Mazliet samulsis, taču jautri un atklāti viņš lūkojās kapteinim acīs.

Kapteinis sagaidīja viņu ar draudzīgu smaidu.

—   Nelāgi, nelāgi, Fjodor Michailovič! — viņš sacīja, paspiezdams Gorelovam roku. — Tur taču ir briesmīga temperatūra. Var izcept! Bet liekas astoņas vai desmit jūdzes pašlaik «Pionierim» nav tik svarīgas.

—   Lūdzu piedošanu, Nikolaj Borisovič! Es nevarēju pieļaut tādu stāvokli brauciena laikā. Bet sirds man ir laba, un karstuma es nebīstos.

Kapteinis brītiņu klusēja, tad lēni sacīja:

—   Jūs, Fjodor Michailovič, laikam gribējāt teikt, ka sirds jums vesela … Nu labi! Atgriezieties savā vietā. Un tomēr, — viņš pavīpsnādams piebilda, — rīt pavēlē gaidiet parādāmies savu vārdu …

Gorelovs klusēdams palocījās un izgāja. Kapteinis iegrima okeana dibena reljefa un straumju kartes aplū­košanā.

Augšā, ekrana jumolā, parādījās liela, gara ēna ar pareiziem un slaidiem apveidiem, iesmaila no priekšas un viegli noapaļota pakaļgalā. Mazs, līgans mākonītis figū­ras pakaļgalā ļāva precizi noteikt, kas īsti tā ir.

—   Virs mums tvaikonis, — sacīja vecākais leitnants. — Brauc uz Trinidadu vai Karakasu.

—  Vai arī to jums ziņo ultraskaņas prožektors? — neuzticīgi ievaicājās zoologs.

—   Nē! — vecākais leitnants pasmaidīja. — Bet šajā Atlantijas okeana tuksnesīgajā daļā tai virzienā, kurp ku­ģis brauc, ir tikai viens vairāk vai mazāk dzīvas satik­smes ceļš — no Londonas uz Dienvidamerikas ziemeļu krastiem: Trinidada—Džordžtauna—Karakasa.

Iestājās ilgstošs klusums. Ja uz ekrana nekustētos ēnas, varētu likties, ka zemūdene stāv uz vietas. Pat mo­notonie, apnicīgie Pļētņeva izsaucieni, šķila, saplūstam ar klusumu centralajā postenī un to netraucēja.