Divu okeānu noslēpums

Uzzinājis, ka Šelavins uz izsaukumu neatbild un ka tieši pirms desmit minūtēm bijis dzirdams kāds grāviens, vecākais leitnants pavēlēja nekavējoties pārtraukt zinātniskos darbus, visiem ekspedicijas dalībniekiem sapulcē­ties kopā un uzsākt okeanografa meklēšanu. Turklāt ve­cākais leitnants piebilda ka viņš pamudināšot norikoto nodaļu atrak atstāt zemūdeni un lūdza nozīmēt cilvēku, kas viņiem peilētu no tās vietas, kur sapulcēsies visi eks­pedicijas dalībnieki.

Drīz augstienē virs aizas starp dūņu mākoņiem parā- dījas divi miglaini oranžas krāsas plankumi. Tie ātri lai­dās lejup, kļūdami arvien gaišāki, un pēc mirkļa aizas di­benā līdzās Gorelovam un Pavļikam stāvēja zoologs ar Matvejevu.

Lai cik uztraukts bija zinātnieks, viņš vairākkārt lika Gorelovam un Pavļikam aprakstīt krabja ārieni, lielumu, krāsu un uzbūvi, nožēlodams, ka viņam pašam nav izde­vies šo briesmoni redzēt.

—   Tu saki, krabis bija tev līdz ceļiem? Tātad apmē­ram četrdesmit centimetru augsts … Liels liels .. . Tiesa, pie Japanas krastiem dzīvo krabis piknogons, kura aug­stums sasniedz metru. Bet spēks! Drosme! Nē, nē! Tas ir tiešām neparasts gadījums! Ai, cik žēl, ka man neizdevās viņu redzēt! Starp citu, tie ir ļoti gudri dzīvnieki. Taču visinteresantākais, ka pie šā drosminieka drīz ieradās viņa biedri. Vai par to jūs esat pilnīgi pārliecināti? Vai neesat kļūdījušies? Varbūt jums tikai tā likās?

—    Nē, nē, Arsen Davidovič, mēs abi skaidri redzē­jām! — aši apliecināja Pavļiks.

—   Ak, cik-interesanti! Cik žēl!

Augšā parādījās vēl divi oranži plankumi, un dibenā nolaidās Skvorešņa ar Maratu. Drīz pēc viņiem ieradās no zemūdenes izsūtītā nodaļa komisārā Sjomina vadībā. Nodaļai bija līdzi kapļi, lāpstas, terenita patronas, kā arī spēcīgs rotējošs prožektors, kas varēja noderēt par tālu saredzamu bāku, un kaste ar akumulatoriem. Vadību pār apvienoto nodaļu uzņēmās komisārs.

Pēc Gorelova ziņojuma varēja spriest, ka laikā, kamēr Pavļiks atsvabināja Gorelovu no klintsbluķa un cīnījās

ar krabi, Šelavins nav varējis pārāk tālu aiziet no saviem ceļabiedriem. Viņš katrā ziņā atradās kaut kur tuvumā — galvenajā vai kādā no tuvākajām sānaizām, rietumos no sapulcēšanās vietas.

 Komisārs ātri noorganizēja meklēšanu. Desmit cilvekiem vajadzēja pārmeklēt tuvākās sānaizas — piecas no labās puses un piecas no kreisās, katrā aizā pa vienam cilvēkam. Komisārs pats uzņēmās galvenās aizas pārmek­lēšanu tālāk uz rietumiem. Uz vietas vajadzēja palikt Pav­ļikam — darboties ar prožektoru un peilēt no sapulcēša­nās vietas.

Visi aši izklīda norādītajos virzienos.

II n o d a ļa NEGAIDĪTS UZBRUKUMS

Prožektors uz metala statņa ar platu pamatni vien­mērīgi griezās ap savu asi, un tā staru zilganie kūļi lēni pārvietojās, gan slīdot pār melnajām sienām, gan tālu iespiežoties aizā. Duļķes jau sen bija nogulušās, un ūdens šķita rāms un dzidrs kā brīnišķi tīrs kristais.

Apkārt viss bija kluss un tukšs. Tikai paretam pavī­dēja dziļūdeņu zivs ar krāsainu uguntiņu rindām vai aiz- trauca pulciņš mirgojošu vēzīšu, un atkal melnajās dzilēs iestājās nesatricināms miers.

Pavļiks sēdēja uz vientuļas klints, kas pacēlās gandrīz pašā aizas vidū, pāri šur tur izkaisītiem akmens bluķiem.

Garastāvoklis viņam bija nelāgs. Tiklīdz pavīdēja kāda ēna, viņš nodrebēja un saausījās.

Bija pagājušas jau kādas desmit minūtes, kopš visi" izklīda meklēt okeanografu.

No nemitīgā nervu sasprindzinājuma, gaidot kaut ko briesmīgu un draudošu, Pavļiks jutās noguris. Laiku pa laikam viņa ķiverē ielauzās vecākā leitnanta Bogrova un zoologa balsis, kas jautāja, vai ap klinti viss mierīgi, vai nav atgriezies kāds no biedriem. Taču balsis atskanēja aizvien retāk un retāk: iespējams, ka ceļš, gājiena grūtī­bas, rūpes par Šelavinu spieda jautātājus vairāk domāt par meklējumiem nekā par zēnu, kurš sēdēja drošībā uz augstas, vientuļas klints.

Kad nogurums sāka pārāk mākties virsū, Pavļiks ar savu metala cimdu satvēra prožektora statni, un tad kļuva dzirdama prožektora mazā rotacijas motora ritmiskā, mu­zikālā dūkoņa. Sī skaņa zēnu nomierināja un uzmun­drināja.

Tālumā tumsā parādījās neliela, vājas fosforiskas blāzmas apņemta ēna. Tā bija kāda lielos dziļumos mī­toša zivs, kas pa aizu lēnām tuvojās Pavļika klintij. Pavļi­kam no šīs zivs nebija bail, un viņš ar interesi vēroja tās ķermeni, kas slīdēja, šķiet, bez jebkādas piepūles. Prožek­tora stars pagāja zem zivs un mirkli ar savu gaismu pār­māca tās vāro atblāzmu. Tad zivs parādījās atkal un kļuva redzams viņas apaļais, apmēram metru garais mus­kuļainais ķermenis, lielās sirpjveidīgās spuras un prāvā, spēcīgā aste. Tagad tā atradās jau biezā, dzirkstošā mig­lājā, kas sastāvēja no daudziem mirguļojošiem dziļūdeņu dzīvniekiem — ne īsti vēzīšiem, ne moluskiem. Negaidīti veikli zivs metās šā pulciņa gūzmā un ar plati izplestu rīkli sāka aprīt šos dzīvnieciņus desmitiem vien.