Divu okeānu noslēpums

Piepeši, it kā iznirusi no tumsas, parādījās vēl viena zivs samtaini melnā krāsā. Tās tievais, sausnējais rumpis ar spēcīgo, plato asti, garo, plakano galvu un rīkli, pilnu sīkiem, atpakaļ atliektiem zobiem, varēja kā viegls medī­jums drīzāk iekārdināt pirmo zivi, nekā iedvest tai bailes. Tomēr, būdama trīsreiz mazāka nekā pirmā, otrā zivs tai droši tuvojās un sāka riņķot ap lielo zivi, izlocīdamās tās priekšā, mezdama straujus lokus, parādīdamās brīžiem no muguras, brīžiem no sāniem, taču visbiežāk atrazda­mās tās rīkles priekšā, it kā cieši un neatlaidīgi ielūkotos savas milzīgās pretinieces acīs. Lielā zivs, nelikdamās par to ne zinis, joprojām rija savu acīm redzot vieglāko un garšīgāko medījumu.

Pavļiks ar pieaugošu interesi vēroja šo savādo skatu, nesaprazdams, ko grib panākt mazā, veiklā zivs.

Un pēkšņi tai mirklī, kad lielā zivs, piekampusi pilnu rīkli ar medījumu, sakļāva žokļus, lai to norītu, mazā vējgrābsle pašāvās tieši pretī lielās zivs galvai un ar plaši atplestu rīkli zibenīgi ieķērās savas pretinieces purna priekšdaļā.

Pārsteigtais Pavļiks pat iekliedzas izbrīnā un pietrū­kās kājās. Acis nenovērsdams, muti iepletis un kramp­jaini apķēris prožektora statni, viņš noskatījās visā, kas sekoja šim negaidītajam uzbrukumam.

Lielā zivs, pirmajā mirklī apjukusi no negaidītā uz­brukuma, spēcīgi pakratīja galvu kā suns, kas no deguna nopurina lapseni. Taču mazā bezkauņa, stipri iecirtuši līkos zobus ienaidnieces purnā, ne par matu neatkāpās. Gluži otrādi, Pavļikam pat šķita, ka pēc sakratīšanas plē­soņa, piepalīdzot ar asti, vēl tālāk uzspiedās virsū preti­nieces galvai. Tad lielā zivs, nespēdama lietot savu vie­nīgo ieroci — zobus, gluži kā mēma, ar žokļiem piekārtu atslēgu, negantās dusmās sāka locīties, uz visām pusēm cirzdama ar asti, savilkdamas gredzenā un atkal izstiep­damās taisni. Viņa strauji metās dziļumā, uzšāvās aug­šup, trakumā mētāja galvu, cenzdamās atvērt rīkli, taču mazā, samtaini melnā plēsoņa, it kā saliedēta ar ienaid­nieces galvu, karājās pie tās cieši jo cieši. Vēl vairāk: Pavļika acu priekšā tā aizvien tālāk un tālāk uzvāzās pre­tinieces galvai, aizvien platāk atplezdama savu, likās, kaučuka rīkli. Šajā briesmīgajā bezdibenī jau nozuda lie­lās zivs acis, rīklē, kas piepūtās kā kaučuka šļūtene, jau ieslīdēja upura platā, apaļā galva. It kā elastīgs gumijas cimds, izstiepdamās un piepūzdamās mazā plēsoņa uz- maucās sava laupījuma cilindriskajam ķermenim, un katra lielās zivs negantā kustība to tikai paātrināja. Un, jo_ tālāk mazajā plēsoņā ielīda laupījums, jo vairāk izstie­pās tās vēders un, pieņemoties apjomā, slīdēja aizvien ze­māk un zemāk.

Apbrīnojamā cīņa tuvojās beigām. Acīm redzot bez svaiga ūdens pieplūduma žaunās zivs ienaidnieces vēderā smaka nost un pamira. No plēsoņas rīkles rēgojās laukā vairs tikai upura pakaļējā daļa ar asti, kas bezspēcīgi kuļājās. Mazās laupītājas vēders pieblīda kā milzīgs, plāns, caurspīdīgs maiss, daudzreiz lielāks par savu īpaš­nieču Prožektora platajā starā Pavļiks caur šo apvalku redzeja upura lokā saliektā milzīgā ķermeņa neskaidros apveidus un viņa lielo galvu ar nedzīvām, stiklainām acīm. Pec brītiņa plēsoņas rīklē beidzot nozuda arī aste. Mazā, trīsdesmit centimetru garā zivs ar nesamērīgi mil­zīgu, caurspīdīgu vēderu lēni pacēlās augšā un nozuda necaurredzamaja tumsa.

Pagāja labs laiks, iekams Pavļiks atģidās no pārstei­gurna. Viņš domāja par šo pasauli, kur nežēlīgais eksis­tences likums tik atklāti un cieši savijas ar nāvi.

Zoologa balss lika viņam atjēgties.

—   Kas dzirdams, bičo? Vai nav kas jauns?

—   Nav, Arsen Davidovič .. . Bet jums?

—   Arī nekā, Pavļik. Man šķita aizdomīga liela ak­meņu čupa, un es ilgi noņēmos, to izmētādams. Tagad iešu tālāk .. .

Atkal iestājās klusums. Pavļiks palūkojās apkārt. Tā­lumā pavīdēja dažas zaļas un dzeltenas uguntiņas un ātri nozuda. Prožektora gaiši zilais konuss slīdēja augstu virs aizas dibena, ar savu atstaroto, izkliedēto gaismu ne­skaidri apgaismoja atsevišķus klintsbluķus un lēni taustī­jās tālāk pār aizas melnajām sienām. Tomēr parastajā mierā, kāds še valdīja, Pavļiks tagad drīzāk nojauta, nekā redzēja starp akmeņiem un klintsbluķiein kādu neno­teiktu kustību. Pavļiks nogaidīja, kamēr prožektora stars atgriežas šajā pusē, un, pavērsdams to uz zemi, cieši pa­lūkojās lejup. Apspiesti iekliedzies, zēns tūdaļ šausmās un apjukumā atrāvās atpakaļ.

Divdesmit, divdesmit piecu metru attālumā no klints un cik tālu vien sniedzās acis visu aizas dibenu klāja asinssarkans neskaitāmu sešstūrainu bruņu plākšņu par­kets un cieša, kustīga stāvus saslietu, milzīgu, masīvu spīļu saaudzē.

Gigantisku krabju pulki piepildīja visu telpu starp akmeņiem un klintsbluķiem, viņi stāvēja vai karājās uz tiem, ar nagiem pieķērušies katram izcilnim un dobumam. Tālu uz priekšu izbīdītās acis prožektora gaismā spīdēja kā lielas agata zīles. Krabji nekustīgi stāvēja uz garajām, posmainajām kājām spilgtās, zilganās prožektora gais­mas apžilbināti.