Divu okeānu noslēpums

garās ūsas, saplaka uz klints. Pavļiks pavērsa pistoles stobru pret jauniem uzbrucējiem, un, nepaguvusi pienākt viņam klāt, it kā neredzama spēka piespiesti, tie padevīgi un klusi krita viņa priekšā ceļos, lai vairs neceltos. Dru­džaini virzīdams pistoli, Pavļiks pat nemanīja, kā atsva­binājās no briesmīgajām knaiblēm ari viņa otra kāja. Viņš uzlēca augšā un pieskrēja pie klints malas. Izrādī­jās, ka tur ir otra piramida un pa to neatlaidīgi rāpjas augšup aizvien jauni un atkal jauni uzbrucēju pulki. Nā­vējošie skaņu viļņi dažos acumirkļos sagrāva ari šo pira- midu. Joprojām līkloču virzīdams pistoles stobru pa krabju klājienu, Pavļiks ar otru roku pārslēdza prožektora motoru uz maksimalu apgriezienu skaitu. Gaismas konuss ātri pārslīdēja pār aizas dibenu ap klints piekāji, un tam tūdaļ uz pēdām sekoja nāvējošās skaņas stars. Bei­dzot uzbrūkošo pulku vidū parādījās pirmās apjukuma zimes. Drīz še, drīz tur krabji, staram tuvojoties, metās uz visām pusēm, rāpdamies cits citam virsū, aši aizbēg­dami pār pēdējo rindu mugurām tumsā, tālāk no nāvi nesošā stara.

Prožektors aplaida vēl dažus, aizvien plašākus lokus ap klinti, un beidzot Pavļiks ieraudzīja tikai līķiem klāto aizas dibenu un tālumā malējo, vājo prožektora staru no­krēslā pēdējās, ātri bēgošās krabju rindas …

Pavļiks nolaida pistoli. Trīcēja rokas un kājas, drebuļi skrēja pār visu sviedriem klāto miesu. Pavļiks tikko tu­rējās uz noguimšajām, ļimstošajām kājām. Pilnīgi bez spēka, gandrīz zaudējot samaņu, viņš atkrita uz akumu­latoru kastes un aizvēra acis . ..

—   Peilē taču, Pavļik! — pēkšņi atskanēja tāla, apslā­pēta, kā caur vali izlauzusies Skvorešņas balss. — Aiz­midzis esi, vai?

Pavļiks atjēdzās.

—  Tieši tā .. . peilēju, — ar pūlēm pieceldamies kājās, lēni atbildēja Pavļiks.

Viņa smadzenes vēl bija it kā tītas miglā, viņš nespēja domāt un darbojās kā sapnī.

Drīz pār aizas dibenu slīdošajā prožektora staru kult parādījās Skvorešņas varenais stāvs. Noguris viņš tuvo­jās klintij un pēkšņi kā sastindzis apstājās.

—   Kas tad te, Pavļik? — viņš pārsteigts iekliedzās, norādīdams uz līķiem klāto dibenu.

—   Krabji … — nogurušā balsī atteica Pavļiks un at­kal atslīga uz kastes. — Viņi man uzbruka . .. Vai jūs nekā neatradāt, Andrej Vasiļjevič?

—   Nē! Bet izstāsti sakarīgi, kas te notika?

Taču stāstīt nebija laika. Viens pēc otra lika peilēt Matvejevs, Marats, zoologs un nodaļas ļaudis. Pēkšņi no tumsas parādījās komisārs, kurš bija ieradies bez izsau­kuma. Visi nāca lēnām, noguruši un veltīgo meklējumu sarūgtināti. Neviens Selavinu nebija atradis, neviens ne­bija redzējis pat viņa pēdas .. . Tuvojoties klintij un dzir­dot satrauktos Skvorešņas izsaucienus un jautājumus, visi uztraukti un neizpratnē steidzās uz sapulcēšanās vietu. Un pēc tam nebija gala izbrīnai, kad Pavļiks, kas jau bija atjēdzies, aizgūtnēm un nesakarīgi izstāstīja, kādu aplenkumu izturējis.

Zoologa nemiers par Šelavina likteni sasniedza aug­stāko pakāpi. Viņš nevarēja samierināties ar domām par nelabojamo nelaimi, kas varbūt ķērusi viņa draugu un zinātnieku. Tam pievienojās slepens rūgtums, ka viņam atkal pašam ar savām acīm nav izdevies redzēt dzīvus un darbīgus šos neparastos, līdz šim zinātnei nepazīstamos krabjus. Pat to līķus viņš nevarēja labi apskatīt, jo, tik­līdz tiem pieskārās, krabji pirkstos izšķīda un pārvērtās bezveidīgā, šķidrā masā. Ultraskaņas viļņi bija iznīcinā­juši jebkādu saistību starp viņu ķermeņu molekulām, radot pilnīgu vielas sairumu.

Un šī Chiasmodon niger>. … «Melnā dzīvrijēja»! … Mazā niecīgā zivtiņa, kura līdz šim zinātnei neizskaidro­jamā veidā pieveic'un aprij medījumu, kas trīsreiz lielāks par pašu mednieku! Un šīs noslēpumainās, neparas­tās medības zoologs nav varējis novērot pats, bet tikai uzzināt par tām, turklāt varbūt ne visai precizi, no zēna, gandrīz vēl bērna mutes! Neveiksmīga diena! Bries­mīga . . . briesmīga diena!

Zoologs paraudzījās apkārt, pārlaida aizmiglotu ska­tienu biedriem, kas bija sapulcējušies pie klints un de­dzīgi apsprieda šīsdienas neparastos notikumus, un pēkšņi satraukts iekliedzās:

- Biedri, bet kur ir Gorelovs? Gorelovs vē! nav at­griezies! .. .

Visi apjukuši pavērās viņā, tad pārlaida skatienu apkārt.

Gorelova tiešām viņu vidū nebija.

III noda|a DŪŅĀS APRAKTIE

Sāpes kājā bija pārgājušas, un Gorelovs, ar plecu šķeldams ūdeni, viegli soļoja pa akmeņaino eju, kas jū­tami veda lejup, lavierējot starp klints šķembām. Aizas nelīdzenās sienas ar daudziem izciļņiem gan tuvojās, gan attālinājās.