Divu okeānu noslēpums

—    Klausieties, klausieties! Šelavin! Coj! Bronštein! Buņak! Runā «Pionieris», sardzes priekšnieks leitnants Kravcovs. Uzdodu nekavējoties atgriezties zemūdenē. Pārslēdzieties uz zinātniskās daļas priekšnieka Lordkipanidzes vilni. Viņš ziņo par nelaimi. Uzturiet ar viņu sakarus. Atgriežoties uz zemūdeni — izvērsties ķēdē- tā, lai saredzētu cits cita ugunis. Varbūt jūs viņu satiksiet. Atgriezieties ar desmit desmitdaļu ātrumu . . . Zemūdene gatavojas ceļam.

—   Vai aparatus atstāt? — uztraukts jautāja šelavins.

—   Atstāt! — leitnants atbildēja un jokodamies pie­bilda: — Mūsu bārdainis, iekļuvis ķezā! Var sacīt; nonā­cis maigos apkampienos …

Leitnantu skarbi pārtrauca kapteiņa balss.

—   Tagad nav laika mēļot, biedri leitnant Jūs atro­daties sardzē un visai nopietnos apstākļos.

—    Esmu vainīgs, biedri komandier, — leitnanta balss bija samulsusi.

—   Zemūdenes vilni neizslēdzu, — ziņoja centralajam postenim šelavins un griezās pie saviem ceļabiedriem: — Izvērsties ķēdē pa kreisi No manis pirmais — Pav­ļiks, otrais — Marats, pēdējais — Cojs. Ieslēdziet Arsena Davidoviča vilni. Uz priekšu ar desmit desmitdaļu āt­rumu! Virziens — ost-sūd-ost. Līdzināties pēc manis.

Visi četri garā ķēdē traucās uz priekšu melnajos zem­ūdens dziļumos.

Pēc dažām minūtēm ķiverēs atskanēja mierīgā, skaidrā zoologa balss:

—   Dzīvnieks palaidis žņaugus mazliet vaļīgāk. Mē­ģinu uzmanīgi pievilkt kreiso roku ar kompasu pie acīm

—   Tātad virzienu jūs arvien vēl nezināt? — jautāja kapteiņa balss.

—   Nē, Nikolaj Borisovič.

—   Ātrumu nojaušat? — turpināja iztaujāUkapteinis.

—   Domāju, ka ātrums līdzinās apmēram piecdesmit kilometriem stundā …

—   Pacentieties, Lord, ātrāk noteikt virzienu. Tikko visi atgriezīsies zemūdenē, mes brauksim jums pakaļ.

—   Labi, kaptein …

Saruna beidzās. Brītiņu nogaidījis, Šelavins, tikko val­dīdams uztraukumu, izsauca zoologu.

—   Arsen Davidovič mīļais! Kas ar jums noticis?

—   Ā! Ivans Stepanovičs! Tas esat jūs? Re nu, sapro­tiet, nepatikšanas. Tādas nepatikšanas! Pārtraucu visus darbus, izsaucu palīgā zemūdeni. Un viss, saprotiet, ma­nas neuzmanības pēc. Atstājot zemūdeni, devos virzienā nord-west-nord, — ziniet, uz to gorgonariju smalci? .. .

—   Jā, jā. Atceros, jūs gatavojāties doties uz turieni.

—   Nu, tā . . . peldu, iegrimis domās, apkārt neskatos. Un pēkšņi, saprotiet, taisni kā ūdenskritums man uzgā­zās. Es pat neievēroju, no kuras puses. Vienā mirklī viss biju apvīts kā ar resnu tauvu kādus trīsdesmit centimet­rus diametrā. Rokas, saprotiet, piespiestas klāt rumpim, kājas sasietas, nevar ne pagriezties … ne vispār pakus­tēties . . .

—   Ak, kāda nelaime! .. . Bet kas tad jums tā uz­klupis?

—   Nekā nesaprotu, Ivan Stepanovič .. Kaut kas ne­jēdzīgs, par ko mēs, zoologi, nedrīkstam pat domāt . . . Es pat nezinu, kas tieši man apvijies: it kā viss dzīvnieka ķermenis, it kā tikai viņa garais, lokanais kakls … Ja viss ķermenis, tad iznāk kaut kas līdzīgs noslēpumaina­jam, trīskārt leģendārajam un tūkstoškārt izsmietajam gigantiskajam jūras pūķim … Ja tikai viņa kakls, tad, atklāti sakot, dārgais Ivan Stepanovič, baidos pat domāt un izvirzīt hipotēzēs.

—   Briesmīgi . . . briesmīgi… Kā jūs, mīļais, jūta­ties? Vai neesat ievainots?

—   Nemaz, Ivan Stepanovič! Viss kārtībā. Skafandrs nav pievīlis un ceru, arī nepievils. Tādās skavās, es do­māju, pat ziloni varētu nožņaugt! Bet es tās pat nejūtu. Visu spiedienu iztur skafandrs. Un tagad uz priekšu mani nes nezināms spēks . ..

—   Neuztraucieties, Arsen Davidovič. Kapteinis darīs visu iespējamo … Ka tikai jums nenotiktu kāda nelaime.

—   Diezin vai kas notiks … Bet mūsu zinātnei šis pie­dzīvojums taisni ieguvums. Iedomājieties tikai, kāds atKLĀJUMS. Dzīvnieks,protams zinātnei pilnīgi nepazīstams. . Es ar neparastu interesi pētu to nelielo miesas daļu, kas at­rodas tieši manu acu priekšā. To klāj milzīgas kaulļa plāk­snes ar piramidaliem pauguriņiem vidū. Sīs plāksrtes guļ kā kārniņi cita uz citas un ir kustīgas. .. Izveido nepār­trauktu zvīņveida apvalku. Plāksnes klāj bieza fosforis- cējošu gļotu kārta. Tādas domas, salīdzinājumi, analo­ģijas nāk prātā, ka neuzdrošinos ne sacīt. Pat jums, ļnans draugs …

—   Runājiet, runājiet, mīļais! Nekautrējieties! Trijās nedēļās esmu še redzējis tādus brīnumus, ka mani nekas vairs nepārsteigs.

—   Ivan Stepanovič! Es nojautu… Vēl vairāk — es zināju, kāda raža, kāda bagāta pļauja mani še sagaida! Nevaru jums izteikt, mans draugs, cik esmu laimīgs, ka man piekritis gods tik tuvu, tik tiešā tuvumā izpētīt šo dziļumu nezvēru! …