Divu okeānu noslēpums

Kapteinis Voroncovs, visas šīs septiņas stundas ne­pārtraukti atrazdamies centralajā postenī, vienmērīgiem soļiem (staigāja pa kabini, salicis rokas uz muguras un paretart uzmezdams skatienu ekranam, no kura sardzes priekšnbks nenovērsa acis.

Zooltiga satrauktā balss lika kapteinim apstāties.

—   Divnieks krasi mainīja virzienu, — zinātnieks zi­ņoja. — No norda gandrīz taisnā leņķī pārgāja uz ostu . . .

—    Tagad tas dodas dziļāk zemūdens kalnu grēdā, kapteinis teica. — Jādomā, pa kādu aizu … Atzīmējiet to kā pazīšanas zīmi, — viņš vērsās pie vecākā eitnanta.

—   Aptuveni aprēķiniet līdz tai attālumu no iepriekšējās zīmes.

—  Tieši tā, atzīmēt pazīšanas zīmi un aprēķināt at­tālumu! atkārtoja vecākais leitnants un, pēkšņi pietrūkdamies kājās un norādīdams uz ekrānu, skaļi iekliedzās:

—  Smaile! . .. Priekšā smaile!…

Uz kalnu grēdas tumšā fona aizvien skaidrāk iezīmējās augsta, slaida klints, kuru izveidoja vairākas cita uz citas sakrautas varenas kolonas — stāvi, kas pakāpēm slējās augšup un nobeidzās ar apaļu jumolu un tievu, augstu smaili.

—   Tiešām, gluži kā minarels, — kapteinis sacīja.

—   Tūlīt jānāk arī pilij, — piebilda vecākais leitnants, pierakstot pēdējo zoologa paziņoto pazīšanas zīmi — ieeju aizā.— un aprēķinot attālumu līdz tai. — Pēc šīs pils mēs varēsim būt pilnīgi droši, ka zemūdene ir uz pareiza ceļa.

Pils parādījās pēc desmit minūtēm un ar visām deta­ļām pilnīgi apstiprināja apraksta pareizību.

Kapteinis lika palielināt zemūdenes ātrumu uz piecām desmitdaļām. Visas kuģa telpas aplidoja priecīgs satrau­kums. Skvorešņam ar desmit vīru lielu komandu bija pavēlēts sagatavoties, lai pilnā apbruņojumā izietu no zemūdenes.

—   Nu tagad tas sumpurnis no mums vairs neaizšmauks, kaut arī tas būtu kašalota lielumā un ar kašalota zobiem. — Skvorešņa sacīja Matvejevam, kas, ar pārsēju uz kreisās rokas, palīdzēja viņam izejkamerā sagatavot skafandru un kaujas piederumus.

—  Dzīvnieks skrien, bieži mainot kursu, — pa to laiku ziņoja zoologs. — Aiza acīm redzot ir līkumota … Kustības ātrums stipri samazinājies .. .

—   Lieliski, Lord! — kapteinis atbildēja. — Jādomā, tas tuvojas savam midzenim. Mēs viņu tur arī panāksim. Gatavojieties, dārgais Lord, pārbaudījumam. Nav šaubu, dzīvnieks tur ķersies jums klāt un mēģinās riekstu pārkost.

—   Lai mēģina … Interesanti būs paskatīties uz viņa mājas pavardu un dzīves veidu. Midzenis ir diezgan reta parādība lielo jūras dzīvnieku vidū. Tikai astoņkāji un vē! pāris sugas iekārto sev vairāk vai mazāk pastāvīgu mājvietu Ļoti interesanti! .. . Ātrums pavisam samazinā­jies .. . Mēs esam gandrīz apstājušies . . . Gredzeni ap ķi­veri sākuši kustēties, izplešas. . . Laterna apgaismo augstu velvētu sienu . . . Ala, vai? … Pavīdēja kaut kādas milzīgai, gaišas ēnas . .. Dīvainas ēnas .. . Resni, gareni rumpji un gari, lokani kakli. Atkal aši sakļaujas gredzeni ap ķiveri… Laikam laternas spilgtā gaisma dzīvnieku uztrauc. .. Viņš skraida ar mani no vienas puses uz otru . .. Piepeši apstājās. Ak velns! . .. Gredzeni uz ķi­veres ātri pašķīrās un ķivere nokļuva garā, briesmīgā rīklē … daudz garākā nekā krokodiļa rīkle . .. Apdullina milzīgo zobu šņirkstoņa . . . Zobi ir koniskas formas, maz­liet atliekti atpakaļ. Žokļos tie izvietoti pareizās rindās. Tie ir milzīgas zvīņu ķirzakas žokļi! … Va-ai! . . .

Pēdējais vaids atskanēja centralajā postenī kā vāja, sāpīga, mokpilna balss. Tad iestājās klusums.

Kapteinis un vecākais leitnants stāvēja klusēdami, bā­lām sejām.

—    Kas tur notika? — beidzot nočukstēja vecākais leit­nants.

Metala zīmulis viņam izkrita no pirkstiem un atsitās pret grīdu. Kapteinis atskatījās.

—   Virzīties pēc pazīšanas zīmēm! — viņš pavēlēja klusā, mazliet aizsmakušā balsī.

Izņēmis kabatas lakatiņu, viņš noslaucīja pieri.

—   Tieši tā, virzīties pēc pazīšanas zīmēm, — nomur­mināja vecākais leitnants, mechaniski pacēla zīmuli un neko neredzošām acīm pavērsās pret ekrānu.

—   Lord! … — kapteinis pasauca. — Lord . .. atbil­diet … Kas ar jums noticis?…

īss klusums. Tad atskanēja vēja, aprauta zoologa balss:

—   Ne . .. nekas … nekas, kaptein .. . Esmu nomests zemē… Ar ķiveri … uz akmens . . Galva . .. Migla … Ar nagiem plēš skaf… Teleskopiskas acis .. .

Balss aizrāvās un apklusa.

—   Lord! . . . Lord! … — kapteinis sauca. — Lord! … Atbildiet! . .

Atbildes nebija.

VI nodala CIŅA ALĀ

Gāja cits aiz cita, cenšoties netraucēt dziļuma klu­sumu. Blīvās, nogulušās dūņas apslāpēja biezo metala pa­zoļu atsitienus pret okeana dibenu.

Priekšā ar ultraskaņas pistoli rokā gāja vecākais leit­nants Bogrovs.

Viņam sekoja Skvorešņa, paceldamies citiem pāri kā metālā iekalts tornis ar spilgtu bākas zvaigzni virsotnē. Aiz Skvorešņas gāja Cojs, Marats, tad pārējie — visi tā­pat apbruņoti, visi tikpat piesardzīgi, kaujas gatavībā kā vecākais leitnants. Skvorešņa stiepa uz muguras lielas jaudas pārnesamo prožektoru.