Divu okeānu noslēpums

—   Labi, Coj . . . Uzmanību, biedri! Tiklīdz ieiesim alā, izvērsties ķēdē abpus prožektoram gar alas sienām un raidīt skaņu uz tuvākajiem mērķiem. Skvorešņa, kad bū­siet uzstādījis prožektoru, nododiet to Maratam. Cīņas laikā neaizmirst skrūves un gaisa maisus. Lietot tos at­karībā no apstākļiem. Neizklīst! Turēties tuvāk nodaļai! Paātrinātā gaitā — uz priekšu!

Ar viegli pildītiem gaisa maisiem, spiežot rokās pisto­les, nodaļa klusu un aši virzījās pa tuneli. Aiz milzīga klints ciļņa sienas pēkšņi krasi atkāpās un izzuda no re­dzes loka. Vecākais leitnants, iedams pa priekšu, acu­mirklī izslēdza savu laternu.

—   Laternas izslēgt! Ķēdē! Uzstādīt prožektoru!

Melnajā tumsā tālumā parādījās milzīgi, blāvi vizoši,

iezilgani ķermeņi. To bija kādi paris desmiti: vieni milzīga apmēra, citi mazāki. Vairums nekustīgi gulēja dibenā, augstākās vietās un uz klintīm, izstiepusies, it kā baismīgi koku stumbri, viduklī resni kā mucas. Citi šaudījās uz priekšu un atpakaļ dažādā augstumā, vienmērīgi kustinā-' dami vizošās pleznas. Vidū, tuvāk izejai, gulēja milzīgs, spīdīgs siluets, augstu pacēlis kaklu, garu kā kuģa masts un lokanu kā šausmīgi resna liana, milzīga, plakana galva satraukti grozījās uz visām pusēm.

—   Sakārtoties rindā! — klusu atskanēja komanda.

—   Neizlaist no acīm savu kaimiņu! Šaut uz spīdošajiem mērķiem! Vispirms uz kustīgajiem. Sev paturu vidējo. Ga­tavību! Mērķēt! Skaņu! . ..

Alā pēkšņi izcēlās apjukums. Baismīgas, gaišas ēnas sāka svaidīties it kā krampjos. Zibens ātrumā nezvēri šau­dījās uz visām pusēm, gan saritinādami gredzenā savus garos, lokanos kaklus, gan tos strauji izstiepdami. Garās, kā krokodiliem plakanās astes spēcīgi dauzīja pa mucvei- dīgo rumpju sāniem. Nezvēri krita zemē, traucās augšup, metās sānis, un šāvēji tikai ar pūlēm paguva nomērķēt. Ultraskaņas pistoles izrādījās pārāk vājas šiem milzīga­jiem, varenajiem organismiem. Nebija gandrīz iespējams uzreiz atrast un trāpīt viņu svarīgākajos dzīvības centros.

Gigants, ko uz grauda bija ņēmis vecākais leitnants, pirmajā mirklī nodrebēja, tad ar vienu spēcīgu astes vē­zienu kā spīdoša bulta uzšāvās pret alas velvi. Zem ne­zvēra, viņa vājajā atblāzmā, kaut kas metāliski pazibēja un pacēlās augšup, sažņaugts nezvēra apakšējās, resnās kakla da]as spirālē.

Atskanēja izmisuma pilnais Coja kliedziens:

—   Arsens Davidovičs! Arsens Davidovičs! .. .

Tai pašā laikā stiprs ūdens strūklas trieciens gandrīz nogāza no kājām Cojam līdzās stāvošo Maratu. Marats neviļus pamāja ar roku.

Viņam līdzās vairs neviena nebija!

—   Biedri vecākais leitnant! — bailēs iesaucās Marats.

—   Cojs iedarbināja skrūvi un nozuda!

Pa to laiku paniskais apjukums peldošo dzīvnieku vidū bija pārgājis arī uz tiem, kas mierīgi gulēja dibenā. Cits pēc cita tie pacēlās no zemes un uzšāvās augšup, pastip­rinot vispārējo satraukumu.

Dzīvnieki meklēja ienaidnieku, bet neatrada. Kas no­tiks ar Coju, ja viņš nok|ūs šo satracināto briesmoņu bai­sajā jūkli?

Pēkšņi viens no milzeņiem sagriezās gredzenā, tad sparīgi atliecās un, izstiepis kaklu, drudžaini kuldams ar asti, kā akmens nogāja dibenā un nekustīgi sastinga. Kāds stars laikam bija ķēris viņa smadzenes vai citu nervu centru un nogalinājis uz vietas. Tūdaļ nokrita arī otrs nezvērs. Dažiem bija paralizētas pleznas vai aste un, pa­lēninādami kustības, viņi svaidījās gandrīz uz vietas.

Chaotiskajā nezvēru jūklī visi šāvēji bija izlaiduši no acīm milzīgo dzīvnieku, kas aiznesa zoologu. Kaut kur nezvēru vidū tagad peldēja Cojs, un ik mirkli viņam drau­dēja briesmas — viņš varēja tikt saspiests, nogrūsts di­benā, dabūt neiedomājami stipru belzienu.

Vecākais leitnants šo neziņu neizturēja.

—   Coj, kur jūs esat?

—   Es sekoju dzīvniekam, kas aiznesa Arsenu Davido- vicu, — atskanēja Coja aizelsusies balss. — Mani pastā­vīgi atgrūž no viņa citi. Bet es viņu neizlaižu no acīm. Esmu spiests pastāvīgi manevrēt. Es paralizēju vienu viņa pleznu, bet viņš traki svaidās. Turos tālāk no bara .. . Tālāk no viņu gaismas … Lai neieraudzītu …

Sai brīdī kāds nezvērs negaidot nošķīrās no pārējiem, kas drūzmējās alas dziļumā, un strauji devās uz izeju, redzams, meklēdams glābiņu atklātā okeānā. Uz viņa spī­došā, zilganā ķermeņa fona pavīdēja tumša cilvēka ēna, un gandrīz tai pašā mirklī atskanēja Coja kliedziens:

—   Ak velns! Kā iebelza! Atsvieda atpakaļ!

Nezvērs piepeši mainīja kursu, strauji pagriezās pakaļ

cilvēka ēnai un, plaši atplētis milzīgo, gandrīz divus met­rus dziļo rīkli, metās tai pakaļ.

—   Visiem mērķēt uz priekšējo! … Skaņu … — at­skanēja steidzīga komanda.

Visas nodaļas koncentrētais šāviens ķēra nezvēru tieši tai mirklī, kad gandrīz taisni viņa rīkles priekšā pavīdēja Coja augums, kas veikli aizlocījās tumsā. Briesmonis dru­džaini nodrebēja, tad nokrita zemē un izstiepās netālu no nodaļas.

Bet ceļš bija parādīts. Viss bars metās uz izeju. Likās,

nekas nevar pretoties šai satriecošajai milzīgo ķermeņu gāzmai.

— Ieslēgt prožektoru! — atskanēja skaļa komanda.