Divu okeānu noslēpums

Spilgtas, žilbinošas gaismas kūlis ieurbās tumsā, mil­zīgo rumpju, staipīgo kaklu, vareno astu jūklī, kas trauk- smīgi brāzās uz priekšu, lielo, zvērojošo, teleskopisko acu zvaigžņājā. Un to, ko, šķiet, nebūtu izdarījusi nekāda gra- nita siena, izdarīja gaisma! It kā dabūjusi nedabiski stipru triecienu, nezvēru lavina ar plaši atplestām rīklēm reizē atmeta atpakaļ galvas ar gari izstieptajiem kakliem, ap­sviedās apkārt ar izplestām, augšup paceltām, asiem na­giem bruņotām pleznām un, parādījuši astes, lēni peldēja atpakaļ. Apstulboti, apžilbināti, uzreiz zaudējuši spēkus, nezvēri purināja galvas. Daži ar noļukušiem kakliem lēni nolaidās dibenā. Gaismas strāvā virs nezvēru bara riņ­ķoja Coja metaliskais stāvs, meklēdams dzīvnieku, kas bija aiznesis zinātnieku.

Nodaļa bēgošo baru pavadīja ar ultraskaņas staru kūļiem. Te viens, te otrs milzenis pēkšņi sāka neganti svaidīties un pēc mirkļa strauji nogāja dibenā.

—   Atradu! Atradu! … — atskanēja Coja gavilējošā balss. — Se tev, riebekli! Še tev! … Še tev! . ..

Lēni peldošās kolonas vidū izcēlās neparasta rosme. Paslējās milzīga aste, cirzdama uz visām pusēm ar sa­triecošiem zvēlieniem. Pēkšņi no nezvēru tumšās masas atdalījās neliels, zilgani spīdošs metala ķermenis un, šū­podamies no vienas puses uz otru, grima dibenā. Apmez­dams loku ap nezvēru baru, kā lode lejup šāvās Coja me­tāliskais stāvs, gandrīz pie paša dibena uzķēra krītošo ķermeni un tūlīt, kopā ar to uzšāvies augšup, pagriezās un strauji aizjoņoja pie nodaļas.

—   Te ir! … — aizelsies izdvesa Cojs, pēkšņi apturē­dams skrūvi un ieslēgdams atpakaļgaitu. — Te ir! … — viņš atkārtoja grīļodamies, nokrita uz viena ceļgala un uz abām rokām sniedza Skvorešņam zoologa nekustīgo augumu.

Nodaļa steidzīgi atstāja alu, vīrs pēc vīra. Pa priekšu gāja Skvorešņa, nesdams zoologu. Vecākais leitnants Bogrovs palaida visus sev garām. Marats prožektora gais­mas lokā it kā gūstā turēja vairākus nezvērus — milzīgā bara paliekas — kas drūzmējās alās pretējā galā un slēpa galvas no nāvīgās, nepielūdzamās gaismas strāvas.

—- Prožektoru izslēgt! — vecākais leitnants deva ko­mandu.

Viņš palīdzēja Maratam ātri uzcelt plecos prožektoru.

—   Marš, pakaļ nodaļai!

Vecākais leitnants pēdējo reizi iemeta skatienu alas tumsā, vecās planētas mūžā nedzirdētas kaujas arēnā. Tad viņš iedarbināja skrūvi un drīz pievienojās spožo, zilgano uguņu virknei, kas ātri devās projām atklātajā okeānā.

VII nodaļa MELI

Ar vārgu roku zoologs mechaniski nobraucīja bārdu un, pārlaidis acis pār mirdzoši spodro slimnīcas telpu, skumji pasmaidīja.

—  Jā, dārgais Marat, rau, ari pašam iznāca izmantot visu, ko esmu še iekārtojis. Varu apliecināt, ka visumā nav slikti… var pat sacīt, gluži labi.

Pacēlis galvu, Marats Izklaidīgi pavērās zinātniekā un pēc tam sāka lūkoties kaut kur tālē.

Viņš bija atnācis apciemot zoologu, kas pēc pārdzīvotā satricinājuma vēl nebija atžirdzis, taču saruna ritēja diez­gan garlaicīgi un gausi.

Pēc traģiskā notikuma ar zinātnieku Marats pilnīgi pārvērtās. Cik agrāk viņš bija jautrs, žirgts, runīgs, tik tagad noslēdzās sevī, izvairījās satikties ar biedriem, brī­vajā laikā kavējās viens savā kajitē, un viņa kajites biedrs Kramers nezināja, kā viņam tuvoties. Bet tai pašā laikā visi redzēja un nojauta, ka Maratu moka kāda neatlaidīga doma, ka viņa galva nodarbināta ar jaunu problēmu, ko viņš sevišķi ņem pie sirds un kas viņu uztrauc tik stipri, kā nav gadījies novērot nekad agrāk, kad viņš bija aizrā­vies ar kādu izgudrojumu.

Joprojām iegrimis savās domās, Marats, mazliet pa­griezies pret zoologu, sacīja:

—   Nē, nē, Arsen Davidovič, nerunājiet. . . Pēc ma­nām domām, slikti . .. Vajadzēs kaut ko pārlabot… .

Cienījamais zoologs acīm redzot jutās aizskarts.

— 'Kas slikti?— viņš jautāja, kļūdams uzmanīgs, ga­tavs atvairīt uzbrukumu.

—   Ķivere, nederīgā ķivere!

—   Ķivere?

—   N'ujā! Ķivere, kas jūs tā sakropļojusi!

Zoologs, pacēlies uz elkoņa, platām acīm vērās Maratā.

—   Ķivere?! Bet es domāju, ka tu runā par slimnīcas kajiti!

Viņš atlaidās spilvenos un sāka kā bērns skaļi smie­ties.

—   Ko tad tu domā par ķiveri, kaco? — smiedamies jautāja zoologs. — Un kas tevi spiež domāt par tādiem niekiem? Ko nozīmē ķivere, salīdzinot ar Saharas apūde­ņošanas problēmu vai Golfa strāvas pagriešanu?

—   Vispirms atļaujiet jūs pārlabot, Arsen Davido­vič … Nevis Golfa strāva, bet Golfa straume …

—   Atvaino, atvaino, kaco. . . Zini, paradums. No bērnu dienām . .. Nu, un otrkārt?

—    Un otrkārt, par ķiveri… Ziniet, Arsen Davido- vič … — Marats uz acumirkli sastostījās. — Es nezin kāpēc jūtu, ka varu runāt atklāti. Ziniet, man tiešām kauns. Nav nekur miera. Nevaru sev piedot, ka neesmu par to padomājis agrāk … kad vēl strādāju ar Krepinu pie ķivere's telefonizācijas. Vissliktākais tas, ka jau tad man iešāvās prātā doma tieši par šīm neērtībām. Bet es pie tās neuzkavējos, neizdomāju to līdz galam. Un tikai tagad saprotu, kāda tā bija bērnišķība, kāda nepiedodama vieglprātība …

Marats satraukts pietrūkās no krēsla un, strauji žesti­kulēdams, izsaucās: