Divu okeānu noslēpums

Ēzdams pusdienas, sēžot pie viena galda ar kapteini, zoologs jutās kā uz inkvizīcijas sārta un vairāk klusēja, ne­paceldams acis no šķīvja. Patiesībā kapteinis viņu maz traucēja ar sarunām un jautājumiem, tikai paretam un pa­virši uzmezdams viņam zilo, starojošo acu skatienu, kurā skaidri bija lasāma nožēla un nemiers.

Toties pēc pusdienām . .. Varēja domāt, ka Cojs cieši apņēmies zoologu galīgi izvest no pacietības! Viņš ņeat- laidīgi iztaujāja Arsenu Davidoviču par tā labsajūtu^ par ēstgribu, tad jūsmīgi sāka stāstīt par savu darbu ar i mo­luskiem. Viņa domas par molusku kā dabisko zeltradi pēc preciziem, rūpīgiem pētījumiem aizvien vairāk apstiprino­ties. Sis mīkstmiesis neapšaubāmi iegūstot no jūras ūdens

tur izšķīdušo zeltu un neparasti intensivi koncentrējot to savās asinis. Cojam pat šķita, ka viņš nācis uz pēdām organam, ar kura palīdzību moluska audos norisinoties šis process. Tie esot kādi dziedzeri, kas izvietoti gar mantijas malām un izstrādājot pagaidām nezināma sastāva sulu.

Cojs apgalvoja, ka šim atklājumam, ja tas pilnībā apstiprināšoties, varot būt milzīga praktiska nozīme. Tādā gadījumā patiesi varēšot sākt interesēties par Marata ierosināto projektu — aklimatizēt un audzēt šos moluskus padomju jūru iekšējos ūdeņos, kā to patlaban darot japaņi ar pērlenēm.

Tā tiešām būšot padomju zelta fabrika. Ko par to do­mājot profesors?

Zoologam vajadzēja piespiesties, lai uzmanīgi klau­sītos Cojā. izteiktu savu prieku, dotu norādījumus tālā­kam darbam, taču viņš no sirds priecājās, kad laborato­rijā ienāca Gorelovs un aicināja kopā doties vākt materiā­lus ārpus zemūdenes. Šodien līdz pusdienai viņš, Gore­lovs, bijis aizņemts pats savā darbā gāzu sajaukšanas ka­merā, bet tagad esot brīvs un gribētu parādīt zinātniekam ļoti interesantas, nepazīstamas šķirnes dziļūdeņu jūras liliju saaudzēs. Viņa rīcībā tagad esot apmēram trīs stun­das un, ja profesors vēloties viņam pievienoties, tad jā- pasteidzoties.

Bija redzams, ka Gorelovs tiešām steidzas. Runājot viņš bieži pavērās pulkstenī, noraizējies atgādināja, ka šīs saaudzēs atrodoties loti tālu un paiešot krietns laiks, ka­mēr līda turienei aizkulšoties.

Zoologs tūlīt piekrita un aicināja Gorelovu labi ātri noformēt caurlaidi.

—   Ak nē, Arsen Davidovič, — it kā samulsis, pār­laizdams roku pār skūto galvvirsu. atbildēja Gorelovs, — lūdzu, uzņemieties to jūs pats. Man vēl šis tas darāms kajitē. Bet es ātri tikšu galā un gaidīšu jūs izejkamerā. Labi? Tikai, lūdzu, neaizkavējieties.

Viņš atkal paskatījās pulkstenī un, pietrūcies kājās, izsteidzās no laboratorijas.

—   Pasteidzieties, Arsen Davidovič! Laiks negaida! — viņš iedams izmeta un nozuda aiz durvīm.

Pa gaiteni Gorelovs aizgāja parastajiem, nesteidzīga­jiem, lielajiem soļiem, ritmiski čīkstinādams zābakus, bet, nonācis savā kajitē aiz slēgtām durvīm, negaidot sāka drudžaini rīkoties. Izvilka vairākas rakstāmgalda atvilk­tnes, izrāva no turienes naudu, kaut kādus dokumentus, Vēstules un visu to steidzīgi sabāza kabatās. Pēc tam at­vilktnes iebīdija atpakaļ, izslējās taisni un it kā pēdējo reizi pārlaida skatienu kajitei. Acis uz mirkli pakavējās pie jaunās sievietes ģīmetnes, kas karājās pie sienas virs kojas. Gorelovs nodrebēja, paspēra soli uz kojas pusi, tad aizgriezās un paķēra no rakstāmgalda tās pašas sievietes fotogrāfiju un rūpīgi noglabāja to svārka sānkabatā. Vairs neatskatīdamies, viņš izgāja no kajites, aizslēdza durvis un steidzīgi devās lejā, uz izejkameru.

Zoologa tur vel nebija. Gorelovs paskatījās pulkstenī un nervozi pžraustija plecus.

-     Kāds skābeklis skafandrā? — viņš strauji jautāja Matvejevam.

—   Saspiestais, biedri kara inženier.

—   Pārlādēt! — Gorelovs pavēlēja. — Šķidro skābekli!

Klausos, biedri kara inženier! Pēc notikušā nobrukuma daudzi prasa pārlādēt, saprotoši piebilda Mat- vejevs.

Nav brīnums, — viņa minējumu apstiprināja Go­relovs. Bet akumulatori? Pilns komplekts?

Tieši tā!

-   Parādiet! Kas ir termosos?

—   Karsts kakao.

—   Parādiet! Piepildiet līdz augšai!

Gorelovs jau bija gandrīz pilnā ietērpā, vēl tikai va­jadzēja uzlikt un piestiprināt ķiveri, kad kamerā, kā pē­dējās dienās parasts, iegrimis domās, gandrīz vienaldzīgs ienāca zoologs un pasniedza Matvejevam caurlaidi sev un Gorelovam. Gorelovs, redzams, tikko atturēdamies no asākiem vārdiem, viņam uzbruka:

—  Nu patiesi, Arsen Davidovič! Vai tā nu var tūļā­ties! Mums tikko pietiks laika, lai apskatītos un atgrieztos atpakaļ. Man katrā ziņā jāatgriežas laikā uz zemūdenes.

Tikko nonācis līdz nolaižamās platformas malai, Go­relovs skaudrā, pavēlošā balsī nokomandēja:

—   Desmit desmitdaļas ātruma! Žiglāk! Sekojiet man!

* *

*

Tikko viņi bija atstājuši zemūdeni, platforma pacēlās, un zemūdene, strauji palielinādama ātrumu, aizpeldēja uz dienvidiem. Kad pēc brītiņa Gorelovs atskatījās, zem­ūdene jau izzuda no redzes loka. Tomēr tas viņu ne ma­zākā mērā neuztrauca. »